Latvijas Kultūras akadēmijas Rīgas Kino muzejs piedalās “Baltajā naktī” ar projektu “Kino uz sienas” – filmu fragmentu kolāžu, kura parāda Rīgu 20. un 21. gadsimtā no dažādu paaudžu spēlfilmu veidotāju skatpunkta. Rīgas arhitektūra sniedz plašas interpretācijas iespējas: greznais jūgendstils, padomju laika monumentālie nami un jaunās daudzdzīvokļu ēkas, kā arī mūsdienu augstceltnes – tās ir Rīgas dažādās sejas, fons cilvēku attiecību stāstiem.
Projekts norisināsies četrās vietās pilsētas centrā, katrā no tām izrādot citus filmu fragmentus, kas uzņemti no 1913. līdz 2014. gadam, izrādot tos ģeogrāfiski tuvu to uzņemšanas vietām. Programmas garums būs aptuveni 30 minūtes, un tā tiks atkārtota vairākas reizes. Projekta nosaukums “Kino uz sienas” norāda uz izrādīšanas veidu – vairākās projekta norises vietās programmas tiks projicētas pilsētvidē uz ēku sienām.
Lai akcentētu šīgada “Baltās nakts” foruma gaismas tēmu, katras programmas sākumā būs iekļauti fragmenti no kriminālžanra meistara Aloiza Brenča 1974. gada detektīva “Gaisma tuneļa galā”. Šie ievada kadri kalpo kā vispārēja pastkarte Rīgai, to parādot kā dinamisku, noslēpumainu, aizraujošu, reizēm bīstamu, bet vienlaikus pievilcīgu vietu – gaismu tuneļa galā tiem, kuri apmaldījušies, un tiem, kuri cīnās par taisnības uzvaru.
Par pilsētu un kino ir runāts šķietami daudz, taču šī saistība starp kino un pilsētu nereti ir palikusi līdz galam neaptverta. Pilsētas un kino attiecības aptver dažādas jomas. Pirmkārt, var runāt par pašu pilsētas reprezentāciju – kā tiek attēlota pilsēta, kuras vietas tiek izceltas un kuras vietas – noklusētas, veidojot kino ekrānam pielāgotu pilsētas ainavu, kas, nenoliedzami, ietekmē gan pašu pilsētas iedzīvotāju prātus, gan arī cilvēkus, kas plāno apmeklēt šo konkrēto pilsētu. Jāatzīmē, ka šeit runāju par pilsētām, kuras parādās filmās kā konkrētas pilsētas, piemēram, Rīga, Berlīne, Parīze, nevis kā anonīma urbāna vide, kas varētu būt jebkur. Otrkārt, pilsētas un kino attiecības definē arī ekonomiskie faktori: pēdējo gadu laikā, piemēram, Rīga ir kļuvusi par salīdzinoši pieprasītu kino uzņemšanas vietu, kas nenoliedzami sniedz labu ieguldījumu vietējā ekonomikā, nodrošinot darbu filmēšanas grupām un patērējot vietējos produktus. Treškārt, nepieciešams atzīmēt arī kino festivālu pienesumu pilsētas un kino attiecību bagātināšanā: kino festivāli, kā, piemēram, Kannas, Venēcija, Sandensa liecina par to, kā kino industrijas notikumu piesaiste konkrētai vietai laika gaitā veido arī vietas tēlu un sekmē attīstību. Tāpat par pilsētas un kino attiecībām var runāt saistībā ar kinoteātriem, dažādiem kino dzīves īpašiem notikumiem, vispārēju kultūras dzīves bagātību un citiem aspektiem – apskatāmo tematu skaits ir teju neierobežots. Taču šī raksta, kā arī šī projekta ietvaros mani visvairāk interesē pilsētas reprezentācija un pilsētas vides mijiedarbība ar kino attēlu, tāpēc tagad vairāk pievērsīšos tieši šiem jautājumiem.
‘’Četri balti krekli” (“Elpojiet dziļi!’’), 1967, rež. Rolands Kalniņš. Foto: Juris Dzenis, Rīgas Kino muzeja krājums.
Rīgas Kino muzejs pilsētas klātbūtni kino un otrādāk pēta jau vairākus gadus. No sākuma tapa Rīgas kino karte, kas tūlīt, tūlīt tuvāko dienu laikā būs atkal padarīta pieejama virtuālā formātā mājaslapā www.kinomuzejs.lv/karte un kas apkopo informāciju par to, kur un kas Rīgā ir filmēts, kur un kas ir atradies, kādas ir Rīgas un latviešu kino industrijas attiecības. Šī gada vasarā Rīgas kino karte arī piedzīvoja pirmo drukāto versiju, kas ir pieejama Rīgas Kino muzejā un arī pilsētas tūrisma centros bez maksas. Kartes drukātajai versijai esam atlasījuši 20 filmas un 6 objektus pilsētā, kas sniedz ieskatu Rīgas un kino attiecībās.
Galvenais, ko esam sapratuši – Rīga nenoliedzami ir bagāta kino pilsēta. Galu galā Rīga ir Sergeja Eizenšteina dzimtā pilsēta, Rīgā regulāri kino seansi notiek jau kopš 1896. gada, Rīgas kinostudija tās ziedu laikos štata vietās nodarbināja simtiem cilvēku, un pēdējos gados Rīga ir kļuvusi par iecienītu kino uzņemšanas vietu, lielā mērā pateicoties arī tam, ka pilsētas arhitektūra ir bagāta ar dažādiem stiliem, kas savukārt to ļauj pārvērst par teju jebkuru citu Rietumu pilsētu.
Tieši saistībā ar milzīgo darbu, ko Rīgas Kino muzejs ir ieguldījis Rīgas kino kartes izveidē, vēlamies turpināt pētīt pilsētas un kino mijiedarbību. Kādi ir rīdzinieki kino? (Neparasti, protams, bet tā jau ir paredzama atbilde.) Ar ko viņi nodarbojas? Kas viņiem rūp? Kādas ir viņu savstarpējās attiecības? Atbilžu uz šiem jautājumiem man vēl nav, jo filmu ir ļoti daudz un rīdzinieki – dažādi, bet ‘’Kino uz sienas’’ ir sākumpunkts, lai sāktu runāt par to, kāda ir pati Rīga šajās filmās.
Projekta ietvaros mēs izmantojam 28 filmas, no kurām ir atlasīti dažādi fragmenti. Būs gan mēmās filmas, gan Rīgas kinostudijas filmas, gan filmas, kas tapušas jau pēc 1991. gada. Šī projekta vajadzībām izmantojām tikai spēlfilmas, jo inscenējuma daba ļauj spēlēties ar pierasto pilsētu, ar montāžas palīdzību mainot pilsētas ģeogrāfiju un rādot pilsētu pavisam citās krāsās. Taču nav izslēgts, ka laika gaitā pievērsīsimies ar dokumentālajam kino, varbūt pat animācijai, kas savā veidā arī iemūžina pilsētu kino.
Kinoteātris ‘’Splendid Palace’’ 20. gadsimta 30. gados. Foto: Rīgas Kino muzeja krājums.
‘’Kino uz sienas”. Saturs.
Grūti runāt par pilsētu kino bez praktiskiem piemēriem, tāpēc tagad pievērsīšos tam, kas īsti būs redzams Baltajā naktī četrās norises vietās.
Rīgas Kino muzejs, Peitavas 10 (ieeja no Alksnāja ielas)
18:00 – 21:00
Vakara sākumā pašā Rīgas Kino muzejā būs iespēja noskatīties fragmentus no filmām, kurās iemūžinātas Rīgas apkaimes. Šeit būs iespēja iepazīties ar vēsturisko Zaķusalu, kāda tā ir iemūžināta Aivara Freimaņa 1974. gada dokumentālajā filmā, kas tapa par spēlfilmu, ‘’Ābols upē”, pievēršoties pašam zvejnieku ciematam Daugavas vidū. Un, kontrastējot ar upes mieru un tradicionālo dzīvesveidu, no šīs pašas filmas tiks rādīti fragmenti, kuros parādās nesen izbūvētais Ķengarags.
“Ābols upē’’ Latvijas kino vēsturē ir neparasts gadījums – filma, kas sākotnēji bija iecerēta kā dokumentāla filma par Zaķusalas zvejnieku ciemu, pirms tas tika iznīcināts Salu tilta būvniecības rezultātā. Taču filma tādā veidā gaismu neieraudzīja, Aivara Freimaņa safilmētais materiāls uz kādu laiku tika nolikts malā, līdz 1974. gadā ar Rolanda Kalniņa filmas ‘’Piejūras klimats’’ ražošanas pārtraukšanu spēlfilmu gada kvota netika izpildīta, tāpēc tika nolemts dokumentālo materiālu pārvērst spēlfilmā. Un tā Latvija tika pie ‘’Ābols upē’’ ar jaunajiem aktieriem Akvelīnu Līvmani un Ivaru Krastiņu galvenajās lomās, kuri izdzīvo savu īso mīlestības laiku uz neparastās salas Rīgas vidū.
Programmā iekļauti arī fragmenti no pirmās vērienīgākās latviešu spēlfilmas “Lāčplēsis”, ko 1930. gadā uzņēmis Aleksandrs Rusteiķis. Filmā vēl redzami Triumfa jeb Aleksandra vārti Brīvības ielas galā – pie Šmerļa meža. Vēsturiska atkāpe: Triumfa vārti, kas šobrīd atrodas Viesturdārzā, laika gaitā vairākas reizes ir mainījuši savu atrašanās vietu. Sākotnēji šie vārti, kas tika celti 1817. gadā par godu Aleksandra uzvarai pār Napoleona armiju, atradās Brīvības ielas galā, kur šobrīd atrodas Gaisa tilts. Taču pilsētai izplešoties, vārtus pārcēla uz Brīvības un Šmerļa ielas krustojumu, kur tie iemūžināti arī ‘’Lāčplēsī’’. Šī Rīgas apkārtne parādās arī Rolanda Kalniņa 1983. gada filmā “Akmeņainais ceļš”, kas iemūžina bagāto rīdzinieku izklaides ziemā uz Ķīšezera. Tāpat būs iespējams vērot ainas no mikrorajoniem, pat no pilsētas izgāztuves, vēsturiskās lidostas “Spilve”, Andrejsalas, Arkādijas parka un citām vietām Rīgā, kas ir atpazīstamas, bet laika gaitā mainījušās.
Rīgas apkaimes, iespējams, vispatiesāk parāda vienkāršo Rīgas iedzīvotāju dzīves. Slidotavas, daudzdzīvokļu mājas, veikali, cilvēku pūļi, pēcpusdienas un vakari parkos ar draugiem un domubiedriem – šie un citi piemēri raksturo dzīvi Rīgā, pievēršoties tam, ko rīdzinieki dara laikā, kad nav darbā vai necīnās par politisko taisnību.
‘’Akmens un šķembas’’ (‘’Es visu atceros, Ričard!’’), 1966, rež. Rolands Kalniņš. Foto: Juris Dzenis
5. septembris, plkst. 21.00 – 01:00
Laika posmā no 21:00 līdz plkst. 01:00 būs iespējams redzēt filmu fragmentu kolāžu no dažādām filmām trīs dažādās vietās vienlaikus: Vecrīgā, Centrāltirgū un kinoteātra ‘’Splendid Palace’’ pagalmā. Katrā vietā būs redzama programma, kas ir īpaši pielāgota konkrētajai videi, izceļot šīs vietas vēsturi kino.
Piemēram, Vecrīgā, Jēkaba ielā redzamā filmu fragmentu programma pievēršas Vecrīgai kā pilsētas politiskajam centram, kā arī vietai, kur bērni var netraucēti blēņoties. Tādējādi Vecrīgas ielas ir vienlaikus gan mājas tīrai, bērnišķīgai nevainībai, gan skaudram cinismam un politiskām spēlēm. Piemēram, puiku sniega kaujas Vara Braslas filmā ‘’Ziemassvētku jampadracis’’, bērnu bēgšana no bankas apsargiem Armanda Zvirbuļa filmā ‘’Mazie laupītāji’’, arī Raimonda piedzīvojumi Jāņa Norda filmā ‘’Mammu, es tevi mīlu’’, kas gan, tiesa, nav ne uz pusi vairs tik nevainīgi kā iepriekšminētie – šīs filmas rāda, kā bērni apdzīvo Vecrīgu, to pielāgojot savām vajadzībām, kas nereti noved pie dažādiem komiskiem pārpratumiem. Un ja ne komiskiem pārpratumiem, tad vismaz pārpratumiem, kam ir iespējami risinājumi, kā tas ir ar Raimondu filmā ‘’Mammu, es tevi mīlu’’.
Taču pilnīgi cita aina paveras, skatoties filmas, kurās Vecrīgu apdzīvo pieaugušie. Šī vide savukārt ir sociālās nevienlīdzības caurausta, politisko intrigu un vēsturisku netaisnību plosīta, kas izgaismo kontrastu starp bagātajiem, kuriem pieder Vecrīgas nami, un nabadzīgajiem, kuri tajos strādā. Šādā kontekstā viena no interesantākajām filmām, kas parādās šajā programmā, ir Leonīda Leimaņa 1959. gadā tapusī filma ‘’Šķēps un roze’’, kas vēsta par bijušo namsaimnieku Grēvi. Nespēdams pieņemt jaunos padomju laikus, viņš spīta un vēsturiskās netaisnības vadīts cenšas nodedzināt Vecrīgu. Un līdzīgu tēmu L. Leimanis turpināja arī vēlāk, filmā ‘’Pie bagātās kundzes’’ rādot politiskās kaislības, šoreiz priekšvēlēšanu laikā, uz to fona iezīmējot vienkāršo cilvēku likteņi.
Liekas interesanti, ka tikai viena filma šajā programmā, varbūt pat visa projekta ietvaros, rāda Rīgu no cita skatpunkta, proti, no tāda varoņa, kuram viss dzīvē ir, ar to saprotot naudu, slavu un bagātību – veiksminieks Harijs Maurs filmā ‘’Tauriņdeja’’ (1971, rež. Oļģerts Dunkers) atkal ierodas Rīgā, savā dzimtajā pilsētā, kur viņu pie viesnīcas pat sagaida grūpijas, kuras ar saucienu ‘’Škic, kaķīši, šķic!’’ izdzenā viesnīcas šveicars. Jāsaka godīgi, bieži šādus skatus latviešu kino neatrast.
Šo programmas daļu krietni politiskāku nenoliedzami padarīs tās norises vieta – tieši blakus Latvijas Republikas Saeimai uz Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāles ‘’Arsenāls’’ aizmugurējās sienas. Ideāla vieta, lai pievērstos politikas, kino un pilsētvides attiecību pētīšanai!
‘’Baltie zvani’’, 1961, rež. Ivars Kraulītis. Foto: Rīgas Kino muzeja krājums.
Pavisam citu Rīgu mums piedāvā Centrāltirgus un tā apkārtne, kur Sakņu paviljonā Rīgas Kino muzejs piedāvās skatīties programmu, kas atklāj Rīgu kā saimnieciski aktīvu tirdzniecības vietu, kurā cilvēki nemitīgi pārvietojas no vienas pilsētas daļas uz otru un kurā cilvēki tirgojas ar mantu un jūtām.
Centrāltirgus klātbūtne latviešu kino tiek izmantota dažādiem mērķiem. Vairākas filmas, piemēram, “Tās dullās Paulīnes dēļ” (1979, rež. Vija Beinerte), “Cilvēki tur” (2012, rež. Aiks Karapetjans) un “Ābols upē” (1974, rež. Aivars Freimanis), rāda, kā cilvēki tirgojas ar pašu likumīgi vai nelikumīgi iegūto mantu, iezīmējot dažādus kaulēšanās paņēmienus.
Citas filmas, piemēram, “Liekam būt” (1976, rež. Aloizs Brenčs) un “Baltie zvani” (1961, rež. Ivars Kraulītis), izmantojot Centrāltirgus apkārtni, rāda Rīgu kā dinamisku vietu, lielpilsētu, kurā cilvēki reizēm apmaldās un pieļauj kļūdas, un šiem stāstiem var būt gan laimīgas, gan traģiskas beigas.
Taču visvairāk Centrāltirgus programmā parādīsies kā fons attiecību risināšanai. Piemēram, “Tauriņdeja” (1971, rež. Oļģerts Dunkers), “Stari stiklā” (1969, rež. Imants Krenbergs) un “Šķēps un roze” (1959, rež. Leonīds Leimanis) rāda pārus dažādos attiecību posmos, kuri šajā cilvēku pilnajā vietā starp svešiniekiem, kuri kaulējas un tirgojas, risina savas attiecības – kurš kuru mīl vairāk, kurš kuru ir vairāk sāpinājis, kurš melo un kurš ir patiesāks.
Un, protams, šāds projekts nevarētu notikt, neparādot arī Rīgas centru. Fragmentu kolāža, kurā parādās Rīgas centrs, būs redzama kinoteātra Splendid Palace pagalmā, kur varēs noskatīties īsu ieskatu 101 gadu ilgā vēsturē Rīgā un latviešu kino. Rīgas centrs ir starp tām vietām, kas visvairāk mainījušās pēdējo 100 gadu laikā, un skatītājiem būs iespēja pārbaudīt savas zināšanas par pilsētas vēsturi, cenšoties atpazīt ielas, parkus un mājas, kas nu jau izskatās pavisam citādāk.
Filmas, kas norisinās Rīgas centrā, visbiežāk ir aktīvas darbības pilnas – dramaturģisku iemeslu dēļ tajās ir iesaistīta pakaļdzīšanās, izsekošana, apmaldīšanās un negaidītas sastapšanās, tādējādi ilustrējot urbāno dzīvi, kas ir pārpratumu pilna. Un, protams, pakaļdzīšanās ainas uzreiz kļūst daudz interesantākas, ja notiek, piemēram, Dzirnavu ielā vai Elizabetes ielā, nevis uz lauku ceļa. Tieši šeit būs redzama, iespējams, iespaidīgākā pakaļdzīšanās aina latviešu kino, kas iemūžināta Aloiza Brenča filmā ‘’Liekam būt’’ (1976). Šajā ainā policija dzenas pakaļ trīs laupītājiem, kuri tikko apzaguši kādu lielveikalu, un ainas gaitā no kājām tiek notriekti vismaz septiņi gājēji. Pakaļdzīšanās notiek no pilsētas centra līdz pat pilsētas robežai, un tā tiešām liek ieraudzīt Rīgu ar pavisam citām acīm.
Tāpat pie ‘’Splendid Palace’’ būs redzami fragmenti no Mihaila Bogina filmas “Divi” (1965), kurā iemūžināts pats kinoteātris 1960. gados, un filma piedāvā ieskatu mīlestībā, kas nejauši dzimst pilsētas ielās. Puisis ierauga meiteni, seko viņai pa pilsētu, līdz noskaidro, ka viņa ir kurlmēma cirka akrobāte, un viņu starpā dzimst mīlestība.
Šeit būs redzami arī fragmenti no senākās Rīgā uzņemtās spēlfilmas, kas saglabājusies līdz mūsdienām – “Kur patiesība? (Ebreju kursistes traģēdija)”, kurā iespējams redzēt pilsētu, kāda tā bija 1913. gadā, un cilvēkus, kas to apdzīvoja.
Taču šīs programmas pērle neapšaubāmi ir Ivara Kraulīša un Ulda Brauna diplomdarbs, 1961. gada ģeniālā īsfilma “Baltie zvani”, kurā Rīga nav tikai fons, bet nozīmīgs tēls, kas ar savām skaļajām ielām, milzīgajām mašīnām, celtniecību, kas šķietami nekad nebeigsies, jo Rīga taču nekad nav gatava, un steidzīgajiem cilvēkiem kontrastē ar naivuma un dabiskuma simbolu, ko iemieso mazā meitene baltajā kleitā, kas pilsētas ielās meklē ziedus – baltos zvaniņus. Šī filma ir arī sākums Rīgas poētiskā dokumentālā kino skolai, kas iezīmē kino veidotāju spēju un vēlmi skatīties uz šķietami ikdienišķām lietām mākslinieciski, pārvēršot tādas parādības kā pilsētas būvdarbus par augstu māksliniecisku pārdzīvojumu.
Agnese Logina,
Rīgas Kino muzeja kuratore, ‘’Kino uz sienas’’ projekta vadītāja
