Kad Robertu De Niro un Martinu Skorsēzi 1970. gadā režisors Braiens De Palma stādīja vienu otram priekšā, abi jaunie kino censoņi atskārta, ka ir pazīstami jau no pusaudžu gadiem, no Ņujorkas ielām “Mazajā Itālijā”. Tikai nekad nebija īsti iepazinušies, jo trotuārus švīkāja katrs savā draugu grupiņā. Bet abus vienoja mīlestība pret kinomākslu.

Tieši pateicoties viņu filmām, darbiem, meistarībai un izpildījumam, es kino esmu ieraudzījis pilnīgi citā gaismā – kā mākslas un izteiksmes līdzekli, ka kino var būt sava valoda. Drīz vien, 27. novembrī, arī mēs Latvijā “Netlix” straumēšanas platformā varēsim redzēt režisora un aktiera jaunāko kopdarbu “The Irishman” (2019). Tāpēc pirms filmas piedāvāju izlasīt par viņu iepriekšējiem kopdarbiem, kuri katrs ir citāds, savdabīgs, bet vienmēr interesants, aizrautīgs un fascinējošs, un tieši to abi kopā vienmēr filmās meklējuši. Izcilākais un slavenākais režisora-aktiera tandēms, ko kinomāksla ir pieredzējusi.

Šie abi vīri ir iemesls, kāpēc es mīlu kino. Un tāds es neesmu vienīgais. Ar šo vīru darbiem ir izaugušas vairākas aktieru, režisoru paaudzes, un iedvesmu saviem mērķiem un sapņiem kļūt par aktieriem, režisoriem utt. viņi smēlušies šajos tālāk aprakstītajos darbos – visi pašreizējie pasaules kino spīdekļi. Bobs un Mārtijs, kā viņus sauc kino pasaulē, apstāties negrasās. Ir tikai jādara un jāiet tālāk. Jau nākamgad sāksies filmēšana viņu nākamajam darbam, tā ka dzīve iet uz priekšu. Bet filmas paliek. Mūžam.

Paldies, Mārtij! Paldies, Bob!

Raksts veltīts manai mīļajai omai, kura šogad pameta mūsu pasauli. Oma bija mans mīļākais filmu biedrs, jo mīlēja un vienmēr bija gatava kopā ar mani skatīties jebko. Turklāt viņa bija sajūsmā par abu raksta varoņu filmu “New York, New York” (1977). Un pēc filmas brīnījās, kāpēc tik foršas filmas ir tik īsas. Filmas garums bija 2h 40 min. 🙂

“MEAN STREETS” (1973)

Pirmais pastāvīgais Skorsēzes cīņubiedrs Hārvijs Keitels atveido Čārliju – Ņujorkas “Mazās Itālijas” parādu piedzinēju. Čārlijs ir nosvērts un noderīgs darbinieks savam ietekmīgajam tēvocim netīros darbiņos. Tēvocis rūpējas par radinieku, un tāpēc viņam neiet pie sirds Čārlija draudzība ar Džoniju Boju (Roberts De Niro) – vietējo slaistu, kurš ir parādā naudu katrai dzīvai rajona dvēselei. Čārlijam ir slepens romāns ar Džonija māsīcu, kuru attiecības neatbalsta viņa ģimene meitenes epilepsijas dēļ. Turot uz pulsa gan mīlas dzīvi, gan darbu, gan nākotni, gan savu neprognozējamo draugu, viņš nespēj to visu salikt kopā ar savu stingro katoļticību, radot sevī apjukumu un neizpratni, kā pareizāk rīkoties.

“Mean Streets” ir Martina Skorsēzes un Roberta De Niro pirmais kino kopdarbs. Lai gan pirms šī darba režisora kontā bija pāris filmas, šo var saukt par režisora pirmo, lielo pieteikumu kino pasaulei, pēc kuras viņš vairs neatskatījās atpakaļ. Savā ziņā filma ir daļēji autobiogrāfisks stāsts par paša Martina piedzīvoto un izdzīvoto Ņujorkas “ļaunajās ielās”. Jau šajā darbā ir redzams meistara rokraksts, kas gadu desmitiem ies roku rokā ar režisoru – mīlestība pret Ņujorku, spilgti, bet drūmi tēli, dziļi raksturu pētījumi, kameras kustības, kinētiska montāža, lieliska, izmeklēta mūzika un izcili aktierdarbi. Filmas scenāristi ir pats Martins Skorsēze un Mardiks Mārtins, ar kuru režisors sadarbojies vairākkārt.

De Niro atveidotais Džonijs Bojs ir apveltīts ar tik lielu enerģijas lādiņu un harizmu, ka varētu būt mazs viesulis – pašdestruktīvs, neprognozējams, smieklīgs un totāls āksts, bet pēc velna pievilcīgs āksts. Filmā nav iespējams viņu neiemīlēt, un, tiklīdz De Niro ir uz ekrāna, tas sāk dzirksteļot, jo ar harizmu un talantu viņš spīd pāri visiem un “nozog” katru ainu, kurā atrodas, kad atver savu saldo, negausīgo muti. Džonija ķermeņa kustības, žesti, mīmika, verbālie teksti un skaņas ir kaut kas vienreizējs, viņu var vērot ar smaidu un baudu. Gribas pasmīnēt ainās, kad Čārlijs noraugās Džonijā, un teikt, ka patiesībā Keitels šajos brīžos raugās De Niro neatkārtojamā talantā un redz, ka turpmāk Skorsēze lauzīs kino mūrus ar jaunu mūzu. Ar šo lomu De Niro uzspridzināja mazu kino atombumbu, un var droši teikt, ka ar šo filmu aizsākās jauns laikmets Holivudā. Abu jauno, izsalkušo vīru enerģija, degsme, intensitāte jūtama gan no vienas, gan otras kameras puses. Atzīšos, filma ne tuvu nepretendē uz manas mīļākās Skorsēzes filmas statusu, bet filmas valdzinošajā pieskārienā, patiesumā un intimitātē ir jūtams, ka Martinam šis darbs ir ļoti svarīgs un tuvs.

Interesanti fakti

• Lielākā daļa filmas lieliskās mūzikas ņemta no režisora Skorsēzes personīgās kolekcijas filmas ierobežotā budžeta dēļ.
• Liela daļa filmas dialogu tika improvizēti.

Spilgtākie citāti

• Džonijs Bojs: “You see, I borrow money all over this neighborhood, left and right from everybody, I never pay them back. So, I can’t borrow no money from nobody no more, right? So who would that leave me to borrow money from but you? I borrow money from you, because you’re the only jerk-off around here who I can borrow money from without payin’ back, right?”
• Džonijs Bojs: “I fuck you right where you breathe, because I don’t give two shits about you or nobody else.”
• Čārlijs: “You don’t make up for your sins in church. You do it in the streets, you do it at home. The rest is bullshit and you know it.”

“TAXI DRIVER” (1976)

Vjetnamas kara veterāns, jūras kājinieks Treviss Bikls, atgriežoties Ņujorkā, cieš no bezmiega. Kļūstot par taksistu, viņš klīst pa naksnīgajām Ņujorkas ielām absolūti vientuļš. Viņam derdzas un riebjas apkārtne, pa kuru klīst tik daudz izvirtušu, degradējušos un pazudinātu cilvēku. Treviss sapņo par lietusgāzi, kura noskalotu no ielām narkomānus, padauzas, narkotirgoņus, sutenerus un visu pārējo atkritumu bedri. Kādu dienu uzdrošinājies pievērst uzmanību kādai ļoti skaistai sievietei Betsijai (Sibilla Šeperda), Treviss pirmajā randiņā aizved meiteni uz pornofilmu, bet tā no viņa novēršas, jo neizprot viņa aizraušanos. Treviss sāk justies pilnīgi izstumts no sabiedrības līdz brīdim, kad viņš nolemj rīkoties – izglābt jaunu prostitūtu Airisu (Džodija Fostere) un attīrīt Ņujorkas ielas, pielietojot vardarbību.

Martina Skorsēzes kino pērļu pērle, kurā Roberts De Niro savā ikoniskākajā lomā ir fenomenāls un, iespējams, demonstrē visizcilāko kāda personāža portretējumu un psihes pārmaiņas. Filmā viņš ir tik neprognozējams, ka nezini, ko viņš būs gatavs darīt nākamajā brīdī un kas viņam ienāks prātā. Katra detaļa, katra Trevisa doma, katrs izsacītais teikums, katrs skatiens ir zelta vērts. Martins Skorsēze šo stāstu mums izstāsta ar kameru tik burvīgi, ka filmu tu redzi caur Trevisa Bikla acīm un jūti viņa pārdzīvojumus un viņa patiesās emocijas, padarot viņu par savu varoni, līdz beigās uzdod sev jautājumu, vai viņš tāds maz ir. Izcilais operatora Maikla Čepmena darbs spilgti parāda, kā jūtas un ko redz Treviss – ēnu, neona gaismu spēle, spilgtās reklāmu izkārtnes nakts piķa melnumā, ko redz varonis, vadot taksometru, ir tikai priekškars, kas slēpj pilsētas urbānās dabas kroplumu, sociālo slāņu dažādību un vientulību. Aizkadra balss, monologu ainas filmā ir tik burvīgas, ka varētu dienām klausīties. Izcilā komponista Bernarda Hermanda mūzika – kā ķirsis uz kūkas.

Ar filmas scenāriju, kura autors ir Pols Šreiders, Skorsēzi iepazīstināja draugs Braiens De Palma. Šreiders Trevisa Bikla tēlu nosapņoja, atrodoties slimnīcā, kad cīnījās ar pamatīgu kuņģa čūlu, bet būtībā Trevisa tēlu viņš būvēja ap sevi un savu tā brīža iekšējo pasauli, pārdzīvojumiem, nolemtību. Atrodoties dzīves zemākajā punktā, Šreiders juta un ticēja, ka, uzliekot šo tēlu uz papīra, viņš atbrīvosies no sliktā un paliks vesels. Starp citu, vienā no autobiogrāfijām pats De Niro min, ka vēlējies rakstīt scenāriju, kur kāds vientuļnieks ar ieročiem klīst pa Ņujorku, grasīdamies kādu nogalināt. Sanāk, ka visas zvaigznes sastājās tā, lai šie trīs izsalkušie kino censoņi satiktos un radītu šo meistardarbu. Šie ir griesti, cik tālu spēj aizsniegties režisora, scenārista un aktiera meistarība, būvējot un parādot stāstu, kā arī liekot sajust varoņa emocijas, domas, sajūtas.

Kventins Tarantīno šo filmu dēvē par, iespējams, izcilāko 70. gadu kinofilmu, un tā ir viena no viņa iemīļotākajām filmām, kā arī filmas galvenā varoņa Trevisa Bikla un De Niro aktierdarbu Tarantīno nodēvējis kā visiespaidīgāko, izcilāko viena personāža rakstura pētījumu un apguvi.

Interesanti fakti

• Slavenā, ikoniskā spoguļa aina “You talkin to me?” bija pilnībā improvizēta no De Niro puses, jo scenārijā bija tikai ieraksts “Travis speaks to mirror”.
• Lai sagatavotos lomai, De Niro ieguva taksista atļauju un vairākas nedēļas nostrādāja Ņujorkā kā taksists.

• Pašam Skorsēzem filmā ir maza, bet lieliska loma.

Spilgtākie citāti –

• Treviss Bikls: “All the animals come out at night – whores, skunk pussies, buggers, queens, fairies, dopers, junkies, sick, venal. Someday a real rain will come and wash all this scum off the streets.”
• Treviss Bikls: “Loneliness has followed me my whole life. Everywhere. In bars, in cars, sidewalks, stores, everywhere. There’s no escape. I’m god’s lonely man…”
• Treviss Bikls: “Listen, you fuckers, you screwheads. Here is a man who would not take it anymore. A man who stood up against the scum, the cunts, the dogs, the filth, the shit. Here is someone who stood up.”
• Treviss Bikls: “You talkin’ to me?”

“NEW YORK, NEW YORK” (1977)

Svinot Otrā pasaules kara noslēgumu, svinīgā ballītē Džimmijs Doils (Roberts De Niro) – patmīlīgs, karstgalvīgs, bet šarmants saksofonists – satiek Fransīnu (Laiza Minelli) – centīgu, mērķtiecīgu, sapņainu dziedātāju. Ar šo dienu viņu attiecības, laikam ejot uz priekšu, pāraug mīlestībā, kad abi jaunie censoņi klūpot, bet ar cīņu lauž savu ceļu muzikālajā pasaulē – tiekšanos uz zvaigznēm. Spēcīgā, viļņojošā, kopīgā mīlestības dziesma abus varoņus tuvina, bet reizē nošķir Džimija nevaldāmās dabas dēļ.

Jāteic, ka šis projekts bija raibs un interesants Skorsēzes karjerā. Filma bija ļoti pretrunīgi vērtēta no kritiķu puses, kuri nekautrējās filmu slānīt, jo sevišķi par to, ka filma bija nesaturīga un tai nebija pamatīga mugurkaula, kas filmu saturētu vienā dzīvā veselumā. Par problēmu tam vienmēr tiek minēts tas, ka lielākā daļa filmas ainu, dialogu tika improvizēti un režija uzņemšanas laukumā (narkotiku iespaidā) bija haotiska. Tāpēc tas esot pamatīgi traucējis filmas pēcapstrādē. Pēc filmas Skorsēze ieslīga pamatīgā depresijā, vēl vairāk satuvinoties ar narkotikām, kas sāka pazudināt viņa vēlmi jebkad vēlreiz stāties aiz kameras. Bet, pateicoties šīs filmas neveiksmei, kritienam savā dzīves zemākajā punktā un savam draugam Robertam De Niro, kurš neļāva draugam padoties un pamest kino, sākās režisora atdzimšana.

Daudzus gadus vēlāk režisors atzina, ka ar filmu “New York, New York” vēlējies paņem pauzi no “skarbā reālisma”, kas viņu padarīja slavenu, un godināt klasiskos Holivudas mūziklus. Tādēļ filmas filmēšanas laukumi un dekorācijas ir mākslīgas un ļoti teatrālas, gaismu un ēnu spēle izteikti atgādina Holivudas zelta laikus. Man šī filma ļoti simpatizē – klasiskais, romantiskais filmas stils aizrauj un filmas iespaidīgais garums ne mirkli negarlaiko, lai gan atceros, ka biju ļoti skeptisks pirms filmas skatīšanās. Dziedošā Laiza Minelli ir lieliska, un De Niro kārtējo reizi spīdēja ar savu spīdošo, pārliecinošo veikumu. Filma ir baudāma – gan muzikālās ainas, kuras filmā ir daudz, gan kostīmi, dekorācijas, gan smieklīgie brīži, tāpat arī dramatiskie, nepatīkamie ir pārliecinoši un iespaidīgi.

Starp citu, šajā filmā skatītāji un klausītāji pirmo reizi tika iepazīstināti ar ikonisko dziesmu “New York, New York”, ar kuru gan noteikti vairāk asociējas Frenks Sinatra, pāris gadus pēc filmas izdodot savu dziesmas kaverversiju.

Interesanti fakti

• De Niro vairākus mēnešus pirms filmēšanās apguva saksofona spēli, lai pārliecinošāk izskatītos uz ekrāna.
• Slavenie komponisti Džons Kanders un Freds Ebs esot ļoti noskaitušies, kad De Niro filmas tituldziemas “New York, New York” pirmo variantu esot nokritizējis, sakot, ka tā neder filmai, jo esot par vāju. Abi komponisti, lai gan sadusmojušies, tomēr piekrita dziesmu pārrakstīt. Vēlāk abi atzinuši, ka, pateicoties tieši De Niro lēmumam un kritikai, dziesmas gala versija, ko pazīstam visi mēs, kļuva tika slavena un populāra. Un abi esot viņam par to pateicīgi.
• Laizai Minelli un Martinam Skorsēzem filmas uzņemšanas laikā vienam pret otru radās romantiskas jūtas.

Spilgtākie citāti

• Fransīna: – “If I can make it there, I’ll make it anywhere. It’s up to you, New York, New York..”

“RAGING BULL” (1980)

Kaut kur lasīju ļoti precīzus vārdus par filmas pirmo ainu, kur klasikās mūzikas pavadībā, palēninātos kadros, boksa ringā lēkā Džeiks Lamota (Roberts De Niro), kura lieliski raksturo visu filmas toni: Džeiks Lamota boksa ringā, vienatnē, mūzikas pavadībā lēkā un cīnās ar savu ļaunāko ienaidnieku – sevi. Kad pašam bokserim jautāja, vai filma esot bijusi precīza un patiesa, viņš atbildēja: “Patiesība ir sāpīga… Un šī filma bija sāpīga.” Filma ir biogrāfisks stāsts par Ņujorkas bokseri Džeiku Lamotu 40.–60. gadu mijā, par viņa dzīvi, cīņam gan boksa ringā, gan dzīvē, gan pašam ar sevi

Pēc izgāšanās ar filmu “New York, New York” kokaīnā slīkstošais Martins Skorsēze vairākus gadus nav vēlējies uzņemt šo filmu, uz ko De Niro bija viņu mudinājis, jau sākot no 70. gadu pirmās puses, kad “The Godfather Part 2” filmas uzņemšanas laikā izlasīja paša Lamotas rakstīto autobiogrāfiju “Raging Bull: My Story”. Skorsēzi neinteresēja ne bokss, ne sporta filmas kopumā jau no bērna kājas, un viņš neizprata De Niro aizraušanos ar šo tukšo tēlu. Tomēr, atrodoties savas dzīves zemākajā punktā, De Niro neizprotamā fanātisma un entuziasma vadīts, laika gaitā Skorsēze atrada pats sevi Lamotas tēlā un beidzot saprata, par ko nemitīgi runāja De Niro. Skorsēze kopā ar De Niro ķērās klāt darbam ar tādu fanātismu, ko Skorsēze vēlāk nodēvēja par “kamikaze filmmaking”. Režisora apbrīnojamais talants radīja kinematogrāfijas šedevru visās tā izpausmēs, ko līdz šai dienai uzskata par vienu no izcilākajām Amerikas kinofilmām. Filmas sākuma scenārija versiju un izpēti veica scenārists Mardiks Mārtins, kurš tālāk grožus nodeva Polam Šreideram. Lai gan oficiāli kā filmas scenāristi figurē tikai Mārtins un Šreiders, Skorsēze ar De Niro scenāriju esot pārrakstījuši Karību jūrā, Senmartēnas salā, uz kuru abi devās pēc Skorsēzes izrakstīšanās no slimnīcas, kad Skorsēze tomēr piekritis veidot šo filmu ar domu, ka šī būs viņa pēdējā mākslas filma.

Brutāla, sāpīga, smieklīga, vardarbīga, nepatīkama. Tieši tāda ir filma un tās galvenais varonis, bokseris Džeiks Lamota. Viņa slimā greizsirdība, nepārliecinātība par savu vīrišķību, iekšējie dēmoni, agresija, sevis iekšējā pašiznīcināšana, necieņa gan pret sevi, gan citiem, dusmas dzina viņu uz priekšu un padarīja par čempionu ringā, bet par zaudētāju un neciešamu personību ārpus tā. Filmas iespaidīgās, brutālās cīņu ainas boksa ringā (filmētas 10 nedēļas) ir skaistākais iespējamais kino koncerts, un Skorsēzes ideja par kameras ienešanu ringā, no kura viņš neizkāpj ārā visas filmas garumā, līdzās kadru palēninājumiem, paātrinājumiem, dzīvnieciskajām skaņām, iedeva pavisam citu garšu, vērojot neatkārtojamās boksa cīņas, kuras ir tikai kā metafora Džeika dzīvei un cīņai ārpus ringa. Montāža, kameras kustības un triki, operatora Maikla Čepmena darbs ir vienreizējs. Filmas melnbaltā bilde ir poētisks mākslas darbs, kas iesūc tā laika vidē, un katrā ainā iespējams sajust tā laika ielu smaržu. Holivudas montāžas režisoru ģilde 2012. gadā šo filmu atzinusi par visu laiku vislabāk samontēto filmu kino vēsturē (“Oskars” par montāžu Telmai Skūnmakerai). Skaņu efekti ir fantastiski, galvu reibinoši un pēc filmas apstrādes tika iznīcināti, lai tos nekad neviens nevarētu izmantot. Mūzika ir apgarojoši burvīga. Tehniski šī filma ir augstākais kinematogrāfijas lidojums.

Filmas aktieru darbi ir pērles. Džeika brāli Džoiju, kurš par visiem vairāk spēja noturēt Džeiku rāmjos, bija viņa menedžeris un lielākais balsts, atveido Džo Peši, kurš 70. gadu beigās esot vēlējies beigt aktiera karjeru, bet De Niro viņu esot pamanījis kādā B klases filmā un uzaicinājis uz filmu. Džeika sievu Vikiju atveido tolaik ļoti jaunā Ketija Moriartija, kuru filmai piesaistīja Džo Peši. Džeika sieva, bērnu māte, pret kuru bailes sajauktas ar mīlestību, greizsirdību un apmātību, bokserim lika izturēties pret viņu kā pret niecību.

Kinokritiķis Normunds Naumanis izteicies, ka trūkst vārdu, lai aprakstītu, ko ar sevi filmā dara De Niro. Manuprāt, ne tikai De Niro labākais aktierdarbs, bet izcilākais un fantastiskākais, ko jebkad esmu redzējis kinofilmā. Ja gribat redzēt, ko skatītājam spēj parādīt un just filma, kurā dominē tikai aktieris un kamera, tad “Raging Bull” būs labākā izvēle. De Niro atveidotā personāža pētījums un portretējums filmā ir ģeniāls, un, ja Skorsēze būtu nolēmis divas stundas filmēt nepārtrauktā kadrā tikai De Niro, filma tāpat būtu lieliska, jo tieši tik labs filmā ir De Niro. Pēc filmas De Niro saņēma visas iespējamās balvas, bet galvenokārt saņēma neskaitāmas vēstules ar jūsmīgiem komentāriem no saviem kolēģiem aktieriem – Pola Ņūmena, Marlona Brando, Ala Pačīno, Džeinas Fondas un citiem. Dastins Hofmans pēc filmas noskatīšanās esot apraudājies turpat pie kinoteātra. Daudzi no viņiem minējuši, ka nekad neko tādu nebija redzējuši. Manuprāt, ļoti intīma filma, kuru vislabāk skatīties vienatnē.

Slavenais filmu kritiķis Rodžers Īberts par filmas galveno tēlu rakstīja šādus vārdus: “Lamota bija slavens ar atteikšanos krist ringā. Filmā ir redzamas ainas, kur viņš, stāvot pasīvi ringā, ar sāņus nolaistām rokām, ļauj sevi sist. Mēs saprotam un jūtam, kādēļ viņš nekrita. Viņa sāpes bija pārāk spēcīgas, lai viņš tās pārtrauktu.”

Interesanti fakti

• Gadu trenējoties lomai, piepalīdzot pašam Džeikam Lamotam,  De Niro pavadīja 1000 raundu ringā, aizvadīja pat trīs īstas cīņas boksa ringā(pret profesionāliem cīkstoņiem), uzvaru izcīnot divās. Lamota esot uzskatījis, ka De Niro mierīgi varēja kļūt par profesionālu bokseri.
• Lai atveidotu Lamotu filmas nobeiguma daļā, De Niro četru mēnešu laikā pieņēmās svarā par gandrīz 30 kilogramiem.
• Kā atzinis pats Skorsēze, pateicoties šai filmai, viņš esot izglābies no narkotiku pārdozēšanas un De Niro ar savu neatlaidību esot izglābis viņa dzīvību.

Spilgtākie citāti

• Džeiks Lamota: “No, he’s a nice kid. He’s pretty kid too. I mean, I don’t know. I got a problem with if I should fuck him or fight him.”
• Džeiks Lamota: “There’s no way I’m goin’ down. I don’t go down for nobody.”
• Džeiks Lamota: “Hey, Ray, I never went down, Ray. You never got me down, Ray. You hear me? Never got me down.”

“THE KING OF COMEDY” (1982)

Šajā rudenī mani priecēja ne tikai krāsainās lapas koku zaros, bet tas, ka tik bieži šogad pieminēts ir šis Martina Skorsēzes un Roberta De Niro kopdarbs – melnā, satīriskā komēdija “The King of Comedy”. Tas, pateicoties režisora Toda Filipsa un aktiera Vakīna Fīniksa filmai “Joker”, kurā, starp citu, neliela loma arī De Niro, jo “Joker” stāstam iedvesmu filmas veidotāji ļoti smēlušies šajā 80. gadu meistardarbā. Pēc “Raging Bull” Skorsēze joprojām dzīvoja domās, ka turpmāk vairs nesēdīsies režisora krēslā, atskaitot dokumentālās filmas. Turklāt dzīva bija arī ideja par filmu “The Last temptation of Christ” (1988), un Skorsēze vēlējies, lai De Niro filmā atveido Jēzu Kristu, kas nekādīgi nespēja uzrunāt De Niro.

Var teikt, ka filma “The King of Comedy” arī savā ziņā bija De Niro kaislība. Pēc Pola D. Cimmermana scenārija izlasīšanas De Niro esot aizrāvies ar šo stāstu, ieguva tiesības uz scenāriju un uzskatīja, ka nākamā filma, kas viņiem būtu jāveido kopā ar draugu, ir komēdija. Pašā sākumā filmai režisora krēslā esot izskatīta Maikla Čimino kandidatūra, ar kuru De Niro kopā strādājis pie “The Deer Hunter” (1978), vēlāk arī Bobs Fosse, kā arī Milošs Formans. Lai nu kā, viss nonāca līdz raksta varoņu piektajam kopdarbam.

Par ko tad ir filmas stāsts? Filmas stāsts ir par Rupertu Papkinu (Roberts De Niro) – vienkāršu Ņujorkas iedzīvotāju, kurš ļoti vēlas kļūt par slavenu stand-up komiķi. Galvenā varoņa alkas kļūt par komiķi ir tiktāl aizgājušas fantāziju pasaulē, ka brīžiem viņš pats nesaprot, kad atrodas realitātē un kad fantazē. Ruperta mājas, kurās viņš dzīvo ar savu māti, ir pārveidotas kā komēdijšova telpas, ikdienā viņam iztēlojoties, ka tiekas, uzstājas un runā ar savu iemīļoto komiķi, elku Džeriju Lengfordu, kuru atveido īsts amerikāņu komiķis Džerijs Luiss, un citiem. Kad Rupertam neizdodas ilgu laiku tikt ievērotam no populārā komiķa puses, viņš izdomā kopā ar draugu Mašu (Sandra Bernharda), kura ir tikpat apsēsta ar Džeriju, viņu nolaupīt, lai piepildītu savus sapņus – uzstāties Džerija Langforda šovā, publikas un TV skatītāju priekšā.

Filma ir ļoti elegants skatījums uz Amerikas mediju kultūru, tā fokusējas uz slavenību kultu, slavu un šovbiznesu pasaulē. Skatoties vecās filmas, katrs reizēm mēdzam secināt, ka filma nav gājusi līdzi laikam, bet to noteikti nevar teikt par “The King of Comedy”, jo tēmas, kuras filmas apspēlē, ir aktuālākas nekā jebkad. Abi fanātiķi veica ļoti interesantu, iespaidīgu varoņa rakstura pētījumu un tēmas izpēti, paši sākot sekot saviem kvēlākajiem faniem, intervēt viņus, tiekoties ar viņiem viņu mājās, un daļa no viņiem ir palikuši labi paziņas režisoram un aktierim. De Niro veica lielu darbu, pētot stand-up komiķu darbu un uzstāšanās mākslu.

Roberta De Niro atveidotais Ruperts ir dumjš, naivs, vientuļš, nožēlojams, izmisis, un, ja vien jūs spētu iedomāties, cik man viņa bija žēl filmā! Šī naivā, vientuļā dvēseli… Varu pateikt atklāti, ka reti kuru filmu un filmas galveno varoni man ir bijis tik neērti un sāpīgi vērot it visā, ko viņš dara. Skatoties filmu, brīžiem vēlies novērst skatienu no ekrāna, jo Ruperts filmā ir staigājošs murgs. De Niro veicis fantastisku sava tēla portretējumu, un viņa atveidotais tēls ir tik ticams visās niansēs, ka ticamāk vairs nav iespējams. Satriecošs De Niro darbs, kuru Skorsēze dēvē par labāko De Niro darbu viņa režijā. Blakus De Niro filmā burvīgi ir gan Džerijs Luiss, gan Sandra Bernharda psihopātiskās Džerija fanes lomā.

Filma man tiešām lika smieties, un nekādi nesaprotu, kā šī filma un De Niro aktierdarbs palika tik nenovērtēti, kad filma iznāca uz lielajiem ekrāniem. Laikam ejot, filma, protams, ieguvusi pavisam citu statusu, un daudzi to sauc par vienu no labākajām Skorsēzes filmām, bet, filmai iznākot, finansiāli tā totāli izgāzās, lai gan bija visnotaļ daudz slavinošu atsauksmju no kritiķiem.

Interesanti fakti

• Filmējot ainu, kurā Ruperts ierodas pie Džerija viņa vasaras mājā, De Niro izmantoja antisemītiskas piezīmes, lai sakaitinātu Džeriju Luisu. Tas izdevās, jo, filmējot ainu, Džerijs patiešām esot vēlējies sadot pa purnu De Niro.
• Viena no top 10 mīļākajām Frānsisa Forda Kopolas filmām.

Spilgtākie citāti

• Ruperts Papkins: “Better to be king for a night than schmuck for a lifetime.”
• Ruperts Papkins: “Well I’m sorry. I made a mistake. Džerijs Langfords: “So did Hitler.”

“GOODFELLAS” (1990)

Brīdī, kad Reja Liotas atveidotais varonis Henrijs Hils aizcērt automašīnas bagāžnieka durvis filmas ievadainā, aizkadra balsī sakot: “As far back as I can remember, I always wanted to be a gangster”, ir kaut kas ļoti īpašs. Sāk skanēt Tonija Beneta balss, un dziesma “Rags to Riches” iešūpina skatītāju, aiz rociņas ievedot filmas pasaulē. Tas notiek vienā acumirklī, un skatītājs dzīvo filmā.

Filma “Goodfellas”, kas veidota, iedvesmojoties no Nikolasa Piledži (viņš arī scenārija līdzautors) grāmatas “Wiseguy”, stāsta par īru-itāļu amerikāni Henriju Hilu. Martins Skorsēze ar kolosālu meistarību caur Henrija Hila acīm portretē notikumus Ņujorkas mafijas dzīvē rokenrola ērā Amerikā. Balstīts uz patiesa stāsta, sižets rotē ap Henriju, viņa sievu Kārenu Frīdmenu (Lorena Brakko) un diviem viņa draugiem – Džimiju Konveju (Roberts De Niro) un Tomiju De Vito (Džo Peši), rādot, kā viņi pakāpeniski kāpj augšup mafijas hierarhijā, sākot ar sīkiem noziegumiem un beidzot ar varmācīgām slepkavībām.

Filmas naratīvs ir ļoti interesanti strukturēts, tas tiek stāstīts no vairākām pusēm, izmantojot vairāku tēlu aizkadra balsis un viņu redzējumu par šo kriminālo pasauli. Filma neatkārtojami parāda kriminālās pasaules dzīvesstilu, to nenosodot, bet tikai parādot visautentiskājā un glamūrīgākajā iedomājamā veidā. Tas atgrūž, bet reizē valdzina. Tieši tāpat kā Henrija sievu Kārenu. Daudzi kinokritiķi un eksperti uzskata, ka filma “Goodfellas” ir režisora augstākais karjeras punkts, jo šajā filmā kopā savijas karjeras laikā iegūtās meistarības un talanta sakausējums. Katra filmas detaļa, slīpētā nianse ir panākta ar fanātisku darbu, ar kuru režisors ir tik slavens. Neviens sīkums netiek palaists garām, katra varoņa darbība spēlē noteiktu lomu, katrs skatiens un valodas lietojums ir ar mērķi. Scenārijs apzināti būvēts tā, lai filmas stāsts kustētos uz priekšu no epizodes uz epizodi, lai ainas nebūtu pārāk garas un skatītājs pēc pusotras stundas justos tā, it kā būtu pagājis tikai viens mirklis. Un tā tik tiešām ir. Filma ir satriecošu ainu apkopojums, kas ir kļuvušas tik ikoniskas, ka tiek citētas vienmēr un visur. Komiķis Bils Burs saka, ka katra filmas aina ir ekvivalenta komiķa noslēdzošajam uzstāšanās jokam jeb “every scene is a fucking closure”. Skorsēze izmanto katru savu režisora triku – perfekti piemeklēta mūzika, asas kameras kustības un veikla montāža, stopkadri, gari tracking kadri.

Lai cik brutāla būtu filma, tas centrālais tēls ir mieramika, salīdzinot ar citiem filmas varoņiem. Reju Liotu filmai ieteica De Niro, kuru viņš bija pamanījis Džonatana Demmes filmā “Something Wild” (1986). Lasot scenāriju, De Niro uzskatīja, ka ir par vecu Henrija Hila lomai, bet viņu uzrunāja Džimija tēls. De Niro lomu var saukt par vienu no viņa piezemētākajām lomām, jo ārēji viņa atveidotais varonis ir kluss, bet tikpat biedējošs kā Džo Peši atveidoties, psihopātiskais, neprognozējamais Tomijs. Nekad nevar zināt, kas notiek viņa prātā, un viņa aura filmā ir ļoti spēcīga. Roberta De Niro Džimija portretējums parāda atveidotā tēla cietsirdīgo, nežēlīgo dabu, kad runa ir par viņa naudu, bezemocionālitāti, kad ar viņa ziņu tiek nogalināta lielākā daļa viņa bandas, bet arī viņa draudzību, rūpes par abiem iepriekš minētajiem personāžiem, kuriem pa vidu viņš ir kā balanss, kā tēvs, kurš satur kopā liesmojošo bumbu ar laika degli Tomiju un nosvērto, mierīgo galveno varoni Henriju. Džo Peši filmā ir bomba, kā arī bomba bija viņa īsā “Oskara” pateicības runa, saņemot ASV Kinoakadēmijas balvu kā labākais otrā plāna aktieris.

Aktierspēle? Režija? Scenārijs? Montāža? Skaņu celiņš? Operatora darbs? Perfekti, perfekti, perfekti. Acīm piesaistoša, smieklīga, nežēlīga, vardarbīga kulta filma ar neatkārtojamām ainām, kuras tiek citētas jau gandrīz 30 gadus, klasika, kuru nevar nemīlēt. Daudzās aptaujās filma figurē kā viena no izcilākajām gangsteru/mafijas filmām un kā izcilākā deviņdesmito gadu kinofilma. Uzreiz pēc filmas iznākšanas Rodžers Īberts par filmu rakstīja: “Nav tapusi smalkāka un labāka filma par organizēto noziedzību, pat ne “The Godfather”.” Es piekrītu. Filma – briljants.

Interesanti fakti

• Liela daļa slavenāko dialogu un ainu filmā tika improvizēti.
• Īstais Henrijs Hils esot daudz palīdzējis ar padomiem filmas aktieriem.
• Holivudas producenti Henrija Hila un viņa sievas Kārenas lomai esot vēlējušies Tomu Krūzu un Madonnu.

Spilgtākie citāti –

• Billijs Bets: “Now go home and get your fuckin’ shinebox.”
• Henrijs Hills: “As far back as I can remember, I always wanted to be a gangster.”
• Džimmijs Konvejs: “Never rat on your friends and always keep your mouth shut.”
• Tomijs De Vito: “What do you mean funny, funny how? How am I funny?”

“CAPE FEAR” (1991)

Makss Keidijs (Roberts De Niro) 14 gadus ir nosēdējis cietumā par izvarošanu un agresīvu seksuālu uzbrukumu. Iznākot no cietuma, kurā apguvis jurisprudenci, Makss nolemj sava bijušā advokāta Sema Bovdena (Niks Nolte) un viņa ģimenes dzīvi padarīt par elli, viņus terorizējot, psiholoģiski graujot un iznīcinot, jo advokāts pirms 14 gadiem nolēma noklusēt un iznīcināt pierādījumus, kas varēja attaisnot Maksu viņa noziegumā.

Ne pati spīdošākā Martina Skorsēzes filma, bet ļoti pieklājīgs psiholoģiskais trilleris, rīmeiks 1962. gada filmai ar tādu pašu nosaukumu, kurā galvenās lomas atveidoja slavenie Gregorijs Peks un Roberts Mičums. Starp citu, abi minētie aktieri arī šajā filmā ir redzami nelielās lomās. Filmu bija plānots uzņemt Stīvenam Spīlbergam, kurš beigās filmu pārvirzīja Skorsēzes rokās (atdodot “parādu”, jo Skorsēze bija tas, kurš “Schindler’s List” režijas pulti atdeva Spīlbergam), pats paliekot producenta krēslā. Izlasot scenāriju, Skorsēze esot Spīlbergam teicis, ka Nika Noltes ģimene ir par jauku, pārāk organizēta, viņš gribot, lai viņi ir nesavākti un nožēlojami. Spīlbergs jokojot atbildēja, ka ar šo lēmumu filmas ieņēmumi tikko nokritās par 70 miljoniem dolāru.
Gluži tāpat kā filmas oriģinālajā darbā to darīja filmas režisors Džons Lī Tomsons, arī šeit Skorsēze godina kino šausmu meistaru Alfrēdu Hičkoku, izmantojot ļoti līdzīgus kameras leņķus, gaismu spēli un montāžu kā vecais kinomeistars. Gluži neierasti bija vērot ekrānā redzamās kameras kustības, šaudīšanos, jo tas viss ļoti neatgādināja Skorsēzes darbu. Filmas oriģinālā darba mūzika skan arī šajā filmā, tikai pārkomponēta, pārrakstīta un attiecīgi piemērota šī darba noskaņai, ainām un stāsta kustībai.

Roberta De Niro atveidotais izvarotājs, psihopātiskais, bībeli citējošais, notetovētais maniaks ir ļoti pārliecinoši biedējošs, enerģētisks, un De Niro dominē katrā filmas ainā, kurā viņš atrodas, un ģimeni dzen izmisumā līdz kaulam, ko palīdz sajust stindzinošā, jau pieminētā filmas mūzika. Ja filmas varoņi būtu īsti, esmu pārliecināts, ka Maksu viņi redzētu katru nakti murgos visu atlikušo dzīvi. Ļoti pārliecinošs, lielisks un viens no jaudīgākajiem De Niro aktierdarbiem, pielietojot lielisku dienvidu akcentu, kuru viņš apguva, pirms filmas dodot dienvidu pilsētu vietējiem iedzīvotājiem izgriezumus no scenārija, lai viņi tos ierunā audio. Filmā lieliska ir advokāta meita Daniela, kuru atveido tolaik vēl jaunā Džuljeta Luisa. “Cape Fear” bija jaunās aktrises izlaušanās filma, un pēcāk Džuljeta atzina, ka bija ieķērusies De Niro.

Interesanti fakti

• De Niro samaksāja zobārstam 5000 dolāru, lai zobus padarītu sliktā stāvoklī, piemērotākus lomai. Pēc filmas viņš zobārstam samaksāja 20 000 dolāru, lai dabūtu tos atpakaļ normālā stāvoklī.
• De Niro vairākus mēnešus trenējās lomai, lai pārbūvētu savu ķermeni ar lieliskiem fiziskajiem dotumiem. Ķermeņa tauku procents pēc trenēšanās esot bijis 3%.
• Gan Drū Berimora, gan Rīza Viterspūna tika uz kinoprovēm Danielas lomai, bet, pēc abu teiktā, abas pilnīgi izgāzās.

Spilgtākie citāti

• Makss Keidijs: “Every man… Every man has to go through hell to reach paradise.”
• Makss Keidijs: “Come out, come out, wherever you are!”

“CASINO” (1995)

Filma, kas balstīta uz patiesiem notikumiem, stāsta par izcilu mafijas bukmeikeru (kā arī sporta spēļu ietekmētāju) Semu “Eisu” Rotstīnu (Roberts De Niro), kuram uzticēts vadīt mafijas kontrolēto kazino “The Tangiers” Lasvegasā 70.-80. gadu mijā. Gluži tāpat kā filmai “Goodfellas”, arī “Casino” stāstam par pamatu ir ņemta Nikolasa Piledži grāmata, šoreiz “Casino: Love and Honor in Las Vegas”, un pats Piledži kopā ar Skorsēzi ir scenārija autori. Gangsteri, spēļu biznesa spožums un elle, mafijas kaislības un politiskās intrigas. Tas viss filmas nepilnu trīs stundu garumā ir līdz mielēm baudāms grandiozs ceļojums kopā ar dramatiski spraigu drāmas līniju, kurā savijas De Niro atveidotā personāža un augstas klases prostitūtas Džindžeras (Šarona Stouna) attiecības, kurās vienmēr tik nosvērtais, pedantiskais Sems Rotstīns akli tic Džindžeras spējai mainīties un palikt uz tikumības takas. Džindžeras pašdestruktīvā daba, atkarības, nervozitāte un nespēja tikt vaļā no sava sutenera Lestera (lielisks Džeimss Vudss), kā arī Nikija, kuru atveido Džo Peši (Sema jaunības draugs, kurš ierodas Lasvegasā, lai sargātu mafijas peļņas mašīnu Semu un reizē būvētu savu impēriju), kāre pēc naudas un varas noved viņus dziļā bedrē. Kā filmā nosaka pats Džo: “But in the end, we fucked it all up.”

“Casino” ir baudāms ne tikai kā lieliska mafijas drāma un līdz sīkumiem izstrādāts Martina Skorsēzes gabals, bet arī kā izcils retrodizaina paraugs – filmas vide, 70. gadu garderobe ir vienkārši fantastiska. Itāliešu mākslinieka Dantes Ferrati, ar kuru Skorsēze vairrākkārt sadarbojies, mākslinieciskais noformējums filmā žilbina un ievelk tās pasaulē no pirmajiem kadriem. Perfekta, vizuāli krāšņa, baudāma Skorsēzes filma ar izcilu operatora Roberta Ričardsona darbu, fantastisku soundtracku, teicamu, traģisku, skaudru stāstu, no kura nevar atraut ne acu, ne ausu. “Casino” temps ir ātrs, veiklā montāža notur uzmanību, un filmas trīs stundu garumu nevar just, jo tā aizlido vēja spārniem. Stāsta varoņi tiek apžilbināti ar pilsētas mežonīgumu, naudu, varu un iespējām, kurām neredz galu. Kad pilsēta naktī mostas, tā ir šķīsts brīnums – maģiska un neatvairāma. Spožās gaismas un žilbinošās krāsas cilvēku apdullina, bet ar to pietiek, lai cilvēks iekristu šajās skavās un pazustu. Lasvegasa cilvēku noēd, pašam to neredzot un nejūtot, jo zem prožektoru gaismām un naudas jūras ir tukšums, tumsa, bailes un nāve. Filmas fantastiskā mūzika perfekti ilustrē filmas varoņu iespaidīgo pacelšanos un traģisko kritienu. Visi trīs filmas galvenie varoņi rāda aktierisko meistarklasi uz ekrāna. Lai gan filmā Džo Peši un Šarona Stouna atveido daudz kolorītākus un košākus tēlus, kuri vairāk iekrīt acīs, De Niro meistarība, elegance un perfekcionisms ir tas, kas tur filmu un iesūc filmas naratīvā. Kārtējais De Niro meistardarbs, perfekti atveidotais tēls. Lai gan filmā Sems noteikti nav labais tēls, tu nespēj nejust viņam līdzi, jo viņa cilvēcīgās īpašības un vājums stāv pāri visam nežēlības un asiņu jūrai.

Interesanti fakti

• Vārds “fuck” filmā izsacīts 428 reizes.
• De Niro filmā redzams ap 50 dažādos uzvalkos, kopā ap 70 dažādos kostīmos, un filmas garderobes budžets esot bijis 1 miljons dolāru.

• Pēc Martina Skorsēzes vārdiem, filmas iznākšanas brīdī “Casino” esot bijis visu laiku dārgākais soundtracks.

Spilgtākie citāti

• Sems Rotstīns: “Running a casino is like robbing a bank with no cops around. For guys like me, Las Vegas washes away your sins. It’s like a morality car wash.”
• Sems Rotstīns: “In the casino, the cardinal rule is to keep them playing and to keep them coming back. The longer they play, the more they lose, and in the end, we get it all.”
• Nikijs Santoro: “You took your boots off? You put your feet on the table? You shit-kicking, stinky, horse-manure-smellin’ motherfucker you. You fuck me up over there, I’ll stick you in a hole in the fuckin’ desert.”
• Sems Rotstīns: “There’s a three ways of doing things around here: the right way, the wrong way and the way that I do it.”

“THE IRISHMAN” (2019)

Filma ir episka kriminālsāga par organizēto noziedzību pēckara Amerikā, stāstīta un portretēta caur Otrā pasaules kara veterāna Frenka “Īra” Šīrena (Roberts De Niro) acīm, kurš pēckara periodā strādāja par miesassargu un mafijas slepkavu blakus 20. gadsimta slavenākajām un kolorītākajām amerikāņu personībām. Līkumojot cauri gadu desmitiem, “The Irishman” stāsta un ilustrē notikumus par vienu no leģendārākajiem neatklātajiem noslēpumiem Amerikas vēsturē – amerikāņu strādnieku arodbiedrības līdera Džimmija Hofas (Als Pačino) pazušanu. Filma piedāvā ielūkoties dziļākajos, tumšākajos organizētās noziedzības koridoros, to saistību ar politiku, bet galvenokārt – ielūkoties cilvēka dziļākajos dvēseles nostūros, atklāt cilvēka dabas tumšo pusi un saprast, ka dzīve un laiks no tevis paņems visu, kaut tev pieder viss. Filmas galvenā tēla Frenka draudzība ar Hofu un vienu no varenākajiem amerikāņu gangsteriem Raselu Bufalino (Džo Peši) ir filmas stūrakmens un mugurkauls, un, ejot cauri gadu desmitiem, filma parāda trīs vīru draudzību, mīlestību, pārdzīvojumus, šķelšanos, zaudējumus, aukstās dzīves vēsmas un skaudro realitāti.

Es dzīvoju pēdējos 10 gadus, lai sagaidītu šo filmu. Labi, es nedaudz pārspīlēju, bet tikai nedaudz. Kopš 2009. gada, kad pirmo reizi izdzirdēju par šo projektu, esmu nemitīgi sekojis jaunumiem, ziņām, meklējis informāciju un ļoti daudz reižu nokāris galvu, kad projekts atkal ticis atlikts maliņā uz nenoteiktu laiku. Kopš 2007. gada Skorsēze ar De Niro vēlējušies uzņemt šo filmu, kuras stāsta pamatā ņemta Čārlza Branta grāmata “I Heard You Paint Houses”, kuru De Niro izlasījis kā izpēti citai filmai, ko vēlējušies ar Skorsēzi tajā laikā uzņemt. Tēls un stāsts uz De Niro atstāja lielu iespaidu, un tā nu viņš esot devies pie Skorsēzes un aizrautīgi, emocionāli stāstījis un stāstījis. Skorsēze, veroties drauga entuziasmā, atzinis, ka tajā brīdī sapratis, ka šis ir projekts, uz kuru vērts koncentrēties un vērst visu viņu uzmanību. Intervijā Skorsēze pieminējis, ka no “Raging Bull” laikiem iegaumējis – ja De Niro saka, ka šeit ir filma, tātad filma tur ir. Rozēm kaisīts šis ceļš līdz filmai nebija, jo, pēc Skorsēzes vārdiem, nevienai filmu studijai neinteresēja uzņemt melanholisku, smagu filmu par vecu vīru, kurš atskatās uz savu dzīvi. Un turklāt tas bija vēl pirms de-aging tehnoloģijas, kas pamatīgi sadārdzināja filmas izmaksas, lai padarītu aktierus jaunākus noteiktos filmas nogriežņos. Lai nu kā, pēc 10 gadu mocībām ar atplestām rokām atnāca kompānija “Netflix”, kas piekrita dot tik daudz naudas, cik nepieciešams, un pilnībā visu filmas veidošanu atstāt Skorsēzes rokās, nejaucoties darba procesā.

Kopš filma debitēja Ņujorkas kinofestivālā, pār to līst sajūsminošas atsaukmes un apbrīnas vērti komentāri par filmas satricinošo un melanholisko kinovalodu, izcilajiem aktierdarbiem, māksliniecisko noformējumu un izcilo, sirdspilno režiju. Praktiski retais izsakās negatīvi par filmas iespaidīgo 209 minūšu lielo garumu, jo kārtējo reizi montāža esot ekselenta un filmas stāsta plūdums aizrautīgs, bet reizē dziļš. Kritiķi filmu sauc par vienu no iespaidīgākajiem Skorsēzes darbiem, un režisors filmā ar tēliem dodoties eksistenciālos dziļumos, kur nekad iepriekš nav bijis. Nevaru sagaidīt. Desmit gadi riņķī, bet beidzot filma ir klāt. Skorsēze, De Niro, Pačino, Peši kopā vienā filmā – noteikti tādā sastāvā pirmo un pēdējo reizi. To nevar laist garām.

Ar mīlestību pret kino –
Reinis Važa