Pagājušā gadsimta vidū pasauli satrieca vairāki kosmiskie sasniegumi, kas pavēra plašākas durvis ne tikai cilvēku interesei par Visuma noslēpumiem, bet arī zinātniskās fantastikas uzplaukumam televīzijas un izklaides industrijā. Žanrs, kurš sākumā tika pieņemts ar šaubām un pavisam nelielu atbalstu, arvien straujāk ieņēma skatītāju ekrānus, radot pilnīgi jaunu definīciju vārdam “popkultūra”. 1963. gadā veidotais seriāls Doctor Who pirms trim gadiem atzīmēja savu 50. jubileju. Un, lai arī šodien tas ir pazīstams kā ilgāk raidītais, veiksmīgākais seriāls televīzijas vēsturē, sākotnēji tam nebija paredzēta ilga nākotne gan līdzekļu, gan intereses trūkuma no BBC dēļ. Tomēr šis cienījamais konkurents nav vienīgais žanra seniors ar apskaužamu fanu pulku, kuram nācās izlauzt savu vietu ekrānos par spīti reitingiem un nīdējiem. Šī gada 8. septembrī aprit jau pusgadsimts kopš Star Trek veido savu nospiedumu televīzijas vēsturē. Par godu tam un drīzumā kinoteātros gaidāmajai Star Trek Beyond vēlreiz ielēksim “Pajūgā uz zvaigznēm”, lai dotos tur, kur neviens iepriekš vēl nav bijis.

Zvaigžņu karu VII epizode bija viennozīmīgs triumfs gan kinoteātriem, gan jebkurai industrijai, kas fiziski spēj drukāt uz saviem produktiem tās ikonisko logo. Zvaigžņu karu mūžīgā salīdzināšana ar Zvaigžņu ceļu ir un būs neizbēgama, jo vienmēr atradīsies kāds, kas abas uzskatīs par tiem pašiem vēžiem tikai citā maisiņā, lai arī Zvaigžņu ceļa kults radās krietni agrāk, mēģinot iekarot pilnīgi citu auditoriju. Abas franšīzes soļo viena otrai blakus, tikai nedaudz pārklājoties no dažiem aspektiem, tomēr ne tik ļoti, lai abu komandu fanu pulks atļautu parastajiem mirstīgajiem tās jaukt vietām. Kamēr Zvaigžņu kari apcer vienu un to pašu ļaunuma cēloni, kas seko konkrēta galvenā varoņa uzvaras gājienam pret tumšajiem spēkiem, Zvaigžņu ceļš ir Visuma epopeja, kura priekšplānā neizvirza balto un melno. Tā vietā tiek uzsvērta komanda un katrs tās indivīds, izmantojot pilnīgi svešu pasauli, lai radītu priekšstatu par politisko situāciju esošajā.

Tās sākotnējā ideja bija vērsta uz kulturālo daudzveidību nākotnē, kura neciestu no kara, rasisma un diskriminācijas, kas pagājušā gadsimta 60. gados diemžēl joprojām bija sabiedrības aktuālākās tēmas. Tieši šī iemesla dēļ Zvaigžņu ceļa autors Džīns Rodenberijs (kurš pats dienēja armijā kā kara pilots) izveidoja vidi, kas būtu sakārtota un krasi atšķirīga no tās, kurā pats atradās. Ar tēliem, kas būtu fiziski citādi un stereotipiski pilnīgi nesavietojami, lai vēl vairāk pietuvinātos nākotnei, kas esošajam laikam šķistu utopiska un neiespējama. Ir grūti apstrīdēt vai noliegt seriāla uzskatus jau tā sastāva vien dēļ, kuru veido cilvēki, citplanētieši, pa pusei cilvēki, pa pusei citplanētieši, ķīnietis, krievs un melnādaina sieviete. Pirmajā seriāla uzmetumā kā “Enterprise” kapteiņa labā roka arī tika izvēlēta sieviete, kas tolaik NBC (vai pēckara pasaulei kopumā) nešķita loģiski. Citplanētieši, absurda Visuma fizika un kosmosa kuģi, kas izskatās kā lidojoši konservu attaisāmie – tas viss bija pieļaujams, tomēr komandas veidols, kur sievietei ir atļauts būt tik augstā amatā, acīmredzot jau bija pārāk futūristiski.

Pēc nelieliem labojumiem pilota sērijas sastāvā un saturā 1966. gadā Zvaigžņu ceļš piedzīvoja “sava ceļa” sākumu seriālā Star Trek: The Original Series. Zvaigžņu Flotes līderis – harizmātiskais Viljams Šatners kapteiņa Kērka tēlā – kopā ar kuģa pirmo virsnieku – Leonarda Nīmoja atveidoto Spoku – atzīmēja starta punktu “Enterprise” ekspedīcijai caur Starpgalaktisko Planētu Federāciju. Epizodiski plūstot cauri vairākiem morāles jautājumiem, tas sevī ietver ne tikai tipisko 60. gadu īso svārku/garo zābaku ēru un šim laikam raksturīgo pārspīlēti melodramatisko aktieru sniegumu, bet arī humoru, drāmu un apburoši amizantus situāciju atrisinājumus caur zinātniskās fantastikas lēcu, kas neuzspiež to skatīties secīgi. Tādēļ, ja kādreiz ir vēlēšanās iekļauties arī šajā fanu pulciņā, skatīties visu no pirmās līdz pēdējai sērijai nebūs spiesta lieta.

Seriāls lielu popularitāti sākumā neguva, un tā trešā un pēdējā sezona tika uzņemta, tikai pateicoties fanu neatlaidībai. Patiesībā tādu īstu atmodu seriāls piedzīvoja tikai pārdesmit gadus vēlāk, kad to sāka pārraidīt atkārtoti, pēc kā pavisam drīz tam pievienojās arī “Enterprise” animēta interpretācija. Sākotnējie plāni turpināt seriāla attīstību zem nosaukuma “Otrā fāze” tika atcelti, lai beidzot bīdītu oriģinālos kosmosa iekarotājus arī uz lielajiem ekrāniem. Par to, vai sekot Zvaigžņu karu pēkšņajai veiksmei bija nepieciešams, “trekeri” (kā sevi dēvē franšīzes fanu bāze) joprojām strīdas. Laika posmā no 1979. līdz 1991. gadam tika uzņemtas kopskaitā sešas filmas, kur katra pamīšus tika pieņemta vai nu tikai ar sajūsmu, vai tikai ar nepatiku. No oriģinālās komandas filmu “sviediena” Star Trek II: The Wrath of Khan (1982) joprojām tiek uzskatītā kā labākā, tādēļ skatītāju, lojālo fanu un kritiķu viedokļi par Dž. Dž Eibramsa mēģinājumu atdzīvināt “Kānu” filmā Into Darkness (2013) ir krietni atšķirīgi. Bet par to nedaudz vēlāk.

20 gadus pēc Star Trek dzimšanas Rodenberijs metās uz vienu roku ar Paramount Pictures, lai blakus lielā kino iekarošanai turpinātu apgaismot skatītājus arī uz mazajiem ekrāniem. Atšķirībā no saviem senčiem Star Trek: The Next Generation (Nākamā paaudze, 1987-1994) gāja nedaudz mūsdienīgāku ceļu. Gadsimtu pēc oriģinālajiem notikumiem Enterprise klāja saimnieku un flirtējošo sieviešu mīluli Kērku aizstāj piezemētais un loģiskais Pikārs (Patriks Stjuarts), klingoni nu ir Federācijas sabiedrotie un atbilstoši 80. gadu stila prasībām jebkas, ko var iespiest spandeksā, tiks iespiests spandeksā.  Paša seriāla aura jau ir vairāk fokusēta uz plūstošu, nevis epizodisku seriāla formu ar nopietnāku un dramatiskāku stāsta līniju, sekojot līdzi tēlu individuālajai un savstarpējai attīstībai. Šāds seriālu tipāžs jau vairāk arī ir pielīdzināms mūsdienu televīzijas ērai.

Seriāla augošās popularitātes dēļ no tā atzarojās vēl divi apakšprojekti (arī ļoti izteikta mūsdienu televīzijas raksturiezīme) – Star Trek: Deep Space Nine (1993-1999) un  Star Trek: Voyager (1995-2001). DS9 notikumi patiešām risinājās tur, kur “neviens vēl nebija spēris kāju”, – uz zvaigžņu bāzes Federācijas tālākajā nostūrī. Tikmēr Voyager bija “tā daļa, kur Visumu kontrolē sievietes”. DS9 nereti tiek uzskatīta arī par Zvaigžņu ceļa “melno aitu”, bet ne sliktākajā nozīmē, jo ar katru sēriju iezīmējās arvien nopietnāku tematu aplūkošana, veidojot sarežģītus un dziļus situāciju risinājumus vairāku sēriju garumā, ievirzot Star Trek sākotnējo pozitīvismu nedaudz reālistiskākā gaismā. To pašu nevarētu teikt par “ceļinieku” pēdējo mēģinājumu atgriezties televīzijā ar Star Trek: Enterprise (2001-2005). Stāsta motīvi – uzburt ainu gadsimtu tuvāk mūsu ērai un gadsimtu pirms Kērka/Spoka ēras – bija patiešām vilinoši, tomēr izpildījums neattaisnoja uz to liktās cerības.

Jaunās ēras komanda iesaistījās vēl četru filmu veidošanā, tomēr to viņiem nācās darīt jau bez Rodenberija, kurš 1991. gadā pats “devās pajūgā uz zvaigznēm”. Interesants fakts – ja jums likās, ka jūs esat nūģi augstākajā līmenī, pamēģiniet pārspēt Džīnu Rodenberiju, kurš bija tik maksimāli zinātniski fantastisks, ka pat viņa pelni pēc nāves tika palaisti ekskursijā pa zemes orbītu. Lai nu kā, filmas nenesa franšīzei lielu popularitāti vai atzinību, kārtējo reizi pierādot, ka televīzija tomēr ir un paliks viņu īstās mājas. Tā laikam tomēr ir sava veida seriālu/filmu īpatnība. Ja no filmas tiek uzņemts seriāls, atbilstošā auditorija to iznesīs pa pasauli, tomēr no seriāliem uzņemtām filmām bieži vien nākas saskarties ar bēdīgām sekām, ja netiek attaisnotas pilnīgi visas fanu ieceres un, pasarg Dies’, nomainīti fakti vai aktieri. Lai arī pirmā no tām – Star Trek: Generations – iekļāva sava veida stafetes padošanu jaunajiem ar oriģinālās komandas dalību, tai tomēr trūka piesaistoša stāsta. Arī First Contact un Insurrection neizvairījās no publikas kritikas (drīzāk gan kritikas trūkuma, ņemot vērā, kā tās ātri vien tika aizmirstas), un visam punktu pielika Nemesis, kas nav filma, ar kuru tu negribi ne uzsākt, ne noslēgt savu izglītošanos Star Trek vēsturē.

Pēc neliela klusuma perioda Zvaigžņu ceļa radošā komanda nomainīja dažas skrūves motorā un nolēma, ka ir pienācis laiks atgriezties uz lielajiem ekrāniem. Tikai šoreiz pie grožiem tika pielikts Holivudas brīnumbērns – boy genius – Džefrijs Džeikobs Eibramss, kurš ir plašāk pazīstams kā režisors, kurš vecas, labas mantas spēj atgriezt pie dzīvības. Un tieši tas arī notika. Lai arī daudzu nosodīts par savu nelojalitāti Zvaigžņu ceļam, režisors nenoliedzami tam piesaistīja vēl lielāku pulku ar sekotājiem. Pārveidojot oriģinālo stāstu ar oriģinālajiem tēliem, tas tika pārcelts uz alternatīvu Visumu, saglabājot franšīzes nepārtrauktību, dodot turpmākajām filmām jaunu elpu. Izmantojot “laikā ceļošanas”, “melnā cauruma” un “šī ir televīzija, te viss ir iespējams” dotās iespējas, to vairs nevar iegrožot ne oriģinālo sēriju fani, ne scenārijs un hronoloģiskie vēstures notikumi. Šādā veidā stāsts ne tikai kļuva svaigāks, tas arī kļuva par izcelsmes punktu jaunajiem “trekeriem”.

Filmas var skatīties jebkurš pat bez iepriekšējas teorijas izpētes, jo tās neprasa obligātas zināšanas par to priekštečiem, tomēr laika gaitā ievelk nelielā atkarībā uzzināt, “kā bija īstenībā”, lai visas brīvdienas pavadītu, lasot to, ko Rodenberijs iesēja pirms 50 gadiem. Star Trek (2009) un Star Trek Into Darkness (2013) ar lielu interesi pieņēma “parastie skatītāji” un kritiķi, bet lojālākie fani ne visai labprāt atbalstīja Dž. Dž. Eibramsa vēlmi padarīt Rodenberija oriģinālo, pozitīvo skatījumu uz pasauli par kārtējo komerciālo naudas podu ar lielām cīņu ainām un dziļu, drūmu vēstījumu par to, kā viens varonis izlēca visiem priekšā un pašaizliedzīgi izglāba grimstošu kuģi. Otrā daļa tika salīdzināt ar The Dark Knight, tikai Džokera vietā šoreiz atradās Benedikta Kamberbača attēlotais Kāns, neradot nekādu saikni ar šī ļaundara versiju filmā The Wrath of Khan. Arī pats Eibramss ir atzinis, ka filmā bija pārāk daudz atsauču uz “labāko filmu sērijā”, kas nebija pietiekami noslīpētas, tādējādi radot negatīvu atsauksmju plūsmu no stāsta ilggadējajiem, uzticīgajiem sekotājiem. Neskatoties uz to, jaunais filmas veidols lika atgriezties pagātnē ar daudz kvalitatīvāku scenāriju, vizuālo pieredzi un radošu aktieru pienesumu.

Atzīstot, ka ir daudz lielāks Zvaigžņu karu fans (un ar to arī mēs viņu apsveicam), Eibramss pārmetās pie konkurentiem, pazeminot sevi amatā par nu jau 13. filmas – Star Trek: Beyond – izpildproducentu, diriģenta pienākumus nododot Fast and Furious režisoram Džastinam Linam. Iepriekšējo divu daļu iespaidoti, Lins, scenārija autori Saimons Pegs un Dags Džungs ir gatavi atgriezties pa to Zvaigžņu ceļa kursu, kurš lielā mērā atbalsosies tā oriģinālajā saknē, izlabojot Into Darkness kļūdas un reizē arī cienot oriģinālo stāstu sēriju. Jaunā/vecā komanda šoreiz neatstās nevienu varoni novārtā, kā tas iepriekš tika izdarīts ar Makkoju. Savukārt galvenā filmas esence ir atkarīga no tā, vai baumas par to, ka jaunais ļaundaris grasās iznīcināt visus Federācijas ideālus ar stingru un neapgāžamu loģiku, kura beidzot spētu ietekmēt arī skatītāju, patiešām nebūs vien kārtējie solījumi. Ar Idrisu Elbu tomēr joki mazi.

Vai reiz būs pienākusi tā diena, kad filma patiesi attaisnos franšīzes specifisko garu? To mēs noskaidrosim pavisam drīz. Filma kinoteātros jau no 22. jūlija.

Live long and prosper!