Filmas sākumā atspoguļota gatavošanās armijai un došanās pirmajā uzdevumā, kas pārāk spilgtas emocijas neizraisa, ja neskaita to, ka šoreiz galvenais varonis atvadās nevis no žilbinošas jaunavas vai sirgstošas mātes, bet gan bērna, un tikai. Pirmās aizdomas par “asumu” rodas, kad tiek paziņota darbības vieta: “Robeža jāšķērso nebūs.” Tātad, pat nepārzinot Ziemeļīrijas tā laika problēmas, skaidrs, ka parādīsies iekšējais konflikts par kādiem nepatīkamāki un nesaprotamāki nemēdz būt. Kaut vai tikai tāpēc, ka asiņu virpulī ierauj visus apkārtējos – gan bērnus, gan mietpilsoņus bez vainas. Zaļais, nepieredzējušais, topošais varonis vieš cerības un taisnīguma iespējas. Filma vēlreiz atgādina, ka armija nav tikai vieta, kur dodas uzblīduši tefteļi ar lauku labumiem aiz vaigiem, bet arī saprātīgi cilvēki ar skaidru prātu.
Nekad un, visticamāk, nevienam netīk, kad tiek apbižoti savējie un nevainīgie, šeit tie satiekas vienā personā(s). Sajūta, ka viss sagriezies kājām gaisā, pareizie piekauj nepareizos un otrādi. Netaisnīgums tracina, jo pret to mums nemāca sagatavoties, pārsteidz nesagatavotus. Režisors iedod spilgtu un gaidītu atelpas brīdi – parādās gaišums mātes izskatā, viņa izglābj nelaimē kritušos. Lamatas. Jau nākamais personāžs gaismu izslēdz nekavējoties kā zibens un pērkons vienlaicīgi. Satrūkšanās no dārdiem garantēta. Spriedzes situācijās atslābt nevar ne mirkli, lai arī kurā kameras pusē atrastos, dabūt pa cepuri ir iespējams sekundes laikā. Ļaunais gan izrādās pagalam nemākulīgs šāvējs, kas iedragā ticamības momentu, tomēr tas parāda, ka arī vecam zvejniekam šad tad jāatkārto izdarības laivā. Bērni filmā liek uz dzīvi skatīties dažādi – viens aizkustina, spēj viest cerības un vēlmi rūpēties; otrs raisa nepatiku pret neaudzinātību un apstiprina jaunajām paaudzēm raksturīgo seku neapzināšanos; trešais parāda, ka bērni ir kā pieaugušie, atšķirības nekādas, cilvēki, kuriem visvieglāk var uzticēt dzīvību. Pēdējais ziķeris devās stipri pāragrā nāvē, šis, nedaudz sitiens zem jostas vietas, glabā ziņu – dzīve pārmērībās un visatļautība tomēr atmaksājas baisā veidā. Cauri konspirācijām vijas domas par mīlestību, kur tā uzpeldēs? Ne katras nakts laikā to var iegūt. Lai gan nebija tālu, kaut kur tepat aiz stūra mīla vienmēr uzglūn.
Emociju spektrs nedaudz bāls, taču plašs un specifisks. No dusmām par tīņiem, kuri neklausa mammu līdz priekam par ļautiņiem, kuri gatavi palīdzēt visnotaļ grūtā brīdī. Situācija visapkārt mūs audzina, īpaši mūsu jaunās atvases, tāpēc varbūt vērts pat visai drūmā istabā piekārt puķainus aizkarus gaišākai dzīvei. Galu galā nekas nav spēcīgāks par taisnīgumu, svarīgākais ir stāvēt tam pareizajā pusē.
Nauris Krēsliņš, īpaši Kinoblogeri.lv
