2020. gads ir bijis izaicinājumu pilns ikvienam, un daudzās jomās ir nācies meklēt radošus risinājumus tam, lai kaut kā šo grūto laiku pārdzīvotu. Šajā ziņā izņēmums nav bijis teātru loks, un viens no interesantākajiem COVID-19 laikā tapušajiem veikumiem ir sanācis Jaunajam Rīgas teātrim (JRT) – visam teātra kolektīvam Alvja Hermaņa vadībā metoties uz vienu roku un pasaucot talkā Jāni Joņevu scenārija tapšanā, kā arī citus aizkadra talantus, ir tapusi jauna pašmāju daudzēriju mākslas filma (nu, seriāls, neliegsimies taču) “Aģentūra”, kas 10 sēriju garumā vismaz “uz papīra” vēsta par kādas komunikācijas aģentūras darbu COVID-19 pandēmijas laikā, klāt piešaujot vēl arī nedaudz detektīvintrigas (viens no aģentūras komandas locekļiem ir kaut kur mistiski pačibējis). 

“Uz papīra” jāsaka tamdēļ, ka ne jau sižets šajā stāstā ir tas galvenais vai kādam īpaši rūpētu. Tas kalpo tikai kā laiski nostiepta virve, pie kuras ik pa laikam pieķerties, lai būtu kaut kāda nebūt kustība uz priekšu. Bet tas diez vai būs liels pārsteigums, it sevišķi visiem tiem, kas sevi pieskaita pie JRT cienītājiem, – reti kurš būs gājis, piemēram, uz “Divpadsmit krēsliem” šī teātra mākslinieku izpildījumā sižeta dēļ. “Aģentūrā” krietni lielāks uzsvars ir uz personāžiem un to mijiedarbību, ļaujot aktieriem izspēlēties savos tipāžos no sirds, uzkavējoties sarunās un mirkļos pēc sirds patikas, neuztraucoties ne par ko citu. Šāda nesteidzīga pieeja ir fascinējoša un ievelkoša, ja skatītājs trāpa uz šī paša “fīlinga” viļņa, taču detektīvu un spraigāku sižeta pavērsienu cienītājiem gan var sanākt pamatīga vilšanās. Stāstā, kura tapšanā dalību ir ņēmis gan Hermanis, gan Joņevs, gan arī viss JRT aktieru kolektīvs (kas bieži notiek arī teātra izrādēs), ir teju neskaitāmi daudz mazo pagriezienu prom no it kā galvenās sižeta līnijas, bet pēc tam, kad esam pievērsuši tiem uzmanību, šie “izbraucieni” ātri vien tiek aizmirsti un nekad vairs nepieminēti – varam vien pieņemt, ka tie tālāk dzīvo savu, mums vairs neredzamu, bet aktīvu dzīvi. Seriāls brīžiem savā formā un piegājienā atgādina savstarpēji ne vienmēr tieši un burtiski, bet vairāk idejiski saistītu skeču apkopojumu – līdzīgi, kā tas ir bijis, piemēram, JRT izrādēs “Latviešu mīlestība” vai “Ziedonis un Visums”.

Lai gan seriāla nesteidzīgais ritējums un fakts, ka tā darbība norisinās reklāmas aģentūrā, nozīmē, ka visacīmredzamākais salīdzinājums seriālu vidē varētu būt “Mad Men”, līdzību patiesībā ir maz (pat par spīti tam, ka Andra Keiša cigarešu monologs pirmajā sērijā izklausās teju kā izrauts no Metjū Vainera seriāla). “Mad Men” tomēr bija apzināti iespiedies krietni stīvākos rāmjos, pilnīgam absurdumam ļaujoties vien retumis. “Aģentūra” savukārt nebaidās būt patiešām savāda, it sevišķi arvien tālākās sērijās, pašu reklāmistu darbam arvien paliekot otrajā un trešajā plānā (jāsaka, ka tā neatstāj iespaidu kā vieta, kas vispār varētu reāli funkcionēt, jo, šķiet, neviens tur nedara pilnīgi neko). Tikmēr jau tā līkumojošais sižets aizlīkumo vēl dīvainākos virzienos – galvenokārt labā nozīmē, bet ar dažiem ziepjoperīgiem izņēmumiem. Nedaudz neskaidrā laika plūduma rezultātā interesanti pat būtu parotaļāties ar ideju, ka visa darbība norisinās kādā no mums atrautā, nereālā plaknē vai dimensijā – brīžiem valdošā absurda atmosfēra gandrīz liek domāt, ka mūsu varoņi ir iestrēguši kaut kādā ellīgā limbo vai Murkšķa dienā (jo reti kurš arī izskatās ļoti laimīgs par savu darbu aģentūrā), no kuras ārā netiks. 

Par spīti diezgan liberālajai pieejai tādām lietām kā “sižets” vai “notikumu attīstība” brīžos, kad seriāls atceras par to, ka tā centrā ir reklāmas aģentūra, Hermanis & co. ir pamanījušies diezgan precīzi uzķert absolūto nonsensu, kas norisinās šādās darba vidēs un ko kaut kādā mērā atpazīs ikviens, kuram kādreiz ir nācies pabūt tamlīdzīgos uzņēmumos vai mārketinga komandās. Vislabāk tas strādā sīkākās detaļās – sākot jau ar sēriju nosaukumiem (mārketinga baušļiem, kas ir tipiski pretrunīgi savā būtībā, jo kā gan citādi – “steal like an artist”, bet tajā pašā laikā “be original”) un beidzot ar aģentūras telpu iekārtojumu, kur uz sienām lasāmas tādas pretenciozas pērles kā “Mūsdienu koloniālajos karos uzvaras izcīna ar firmas zīmēm, nevis ieročiem” vai “Redzēt ekrānā visādus mēslus ir kļuvis par tik pierastu nodarbi, ka cilvēki jau vairs vienkārši nesaprot, ka skatās vienus vienīgus mēslus” (otrais droši vien būtu atsevišķas diskusijas vērts). Savukārt tas, kā pār Baibas Brokas lūpām veļas vārdi “projvad džūnior”, bet citur tiek piesaukts “vimin pauer”, ir gandrīz vai perversa dzeja. 

Seriāls šķietami ir arī gatavs kritizēt norises un attiecību dinamiku šādās darba vidēs. “Aģentūras” kolektīvs ar saviem ap desmit darbiniekiem, protams, ir “ģimene”, kuras locekļi gan labprātāk viens no otra turētos pa gabalu, tiklīdz darba diena ir beigusies. Pasīvi agresīvais indīgums ik pa brīdim pasprauc ārā savu galvu (Gunas Zariņas smiekli, pa logu nolūkojoties uz Andra Keiša varoņa pazemojumu, bija tik gardi, ka pilnīgi greizsirdība pārņēma), un, lai cik arī spoži mirkļi kādam darbā reizēm patrāpītos, visi viens otru, šķiet, lielākoties uzskata par pēdējiem mūjābeļiem, ar kuriem ir jāsastrādājas tāpēc, ka citādi nevar. Pāris epizodēs seriāls arī uzsvērti kritizē seksismu, kas ir bieža parādība neskaitāmās darba vidēs, taču te gan viss labais darbs pēcāk tiek sagandēts – nevar vispirms kaut ko kritizēt un pēc mirkļa mest kažoku uz otru pusi, darot tieši to pašu, ko pirmīt pats kritizēji (nav pilnīgi nekāda attaisnojuma tam, ka teju visas jaunās aktrises kādā brīdī seriālā bezmērķīgi tiek filmētas vienā apakšveļā). 

“Aģentūrā” pie darba, kā zināms, tiek pilnīgi viss JRT aktieru kolektīvs, kura rokās, kājās, mīmikās un sirdīs tad ir iznest visu šo cauri tā, lai skatītājiem nerimtīgi būtu interesanti 10 stundu garumā, un lielākoties tas izdodas. JRT “vecajā gvardē” spīd teju visi kā viens, bet tas jau nebūs nekāds pārsteigums – to no viņiem allaž sagaidām, it sevišķi šādā gadījumā, kad visiem ir iespēja sadarboties uz ekrāna vienuviet (šādas tādas aktieriskās kombinācijas, protams, esam redzējuši citās filmās). Īpaši vēlos izcelt Andri Keišu, kurš duetā ar Vili Daudziņu kā digitālā pasaulē aizķērušies analogi un pamatīgi aprūsējuši, taču vēl rotējoši zobrati, ir uzbūvējis man tik personīgi pazīstamu tipāžu, ka regulāri nācās skurināties šaušalās – un tas absolūti ir kompliments. Jāpiemin arī Jevgēnija Isajeva atveidotais, gandrīz vispār nemirkšķinošais izmeklētājs, kurš jau ap trešo sēriju liek spurgt jau ar to vien, ka parādās ekrānā (“Es sitos ar olām pats ar sevi, kad esmu viens. Katru dienu.”) un kuram veidojas amizanta saspēle ar Mariju Linarti. Kopumā ikviens no šiem aktieriem spēj pārliecinoši radīt iespaidu, ka neatkarīgi no tā, cik liela loma viņai vai viņam atvēlēta, viņi par saviem tēliem zina precīzi visu no A līdz Z, neredzami stiepjot katram individuāli līdzi velkošos bagāžu, kurā allaž var parakņāties tēla meklējumos.

Ar “nākamo maiņu” jeb jauniešiem iet maķenīt grūtāk – vairāki no vēl studējošajiem aktieriem ir tik tiešām lieliski un ļoti daudzsološi (te īpaši jāmin Marta Jančevska un Toms Harjo), bet citi no tiem, kuriem atvēlēts pamatīgāks ekrānlaiks, ar sev uzticēto uzdevumu īsti netiek galā. Līdz ar to ainas, kurās redzami tikai jaunieši un kurās viņiem nav iespējas “atbumboties” no vecmeistariem, bieži vien kļūst nedaudz mokošas. Trūkst vēl nepieciešamās pārliecības par sevi un līdz ar to prasmju likt sev noticēt, tāpēc šie ķēdes posmiņi reizēm nedaudz pieviļ. Bet, iespējams, tas viss nāks ar laiku – diez vai Kaspars Znotiņš jau pirmajā dienā un pirmajā iznācienā bija TAS Kaspars Znotiņš, kādu mēs pazīstam. 

Seriāls ir brīnišķīgi skaists – tā melnbaltie toņi dzidri zib, un tajā nolūkoties ir patiešām bauda (kvalitatīvi, nostrādāti veidots, noslīpēts “produkts” šī vārda vislabākajā nozīmē). Intervijā “Artteritory” uz jautājumu, kāpēc seriāls veidots melnbalts, Hermanis piesauc 60. gadu melnbalto kino, kā arī piemin, ka “tikai melnbalta bilde iedod to abstrakciju, caur melnbalto grafiku iestājas cita veida poētika”. Te Hermanim var piekrist – ir pagrūti iedomāties šo seriālu krāsainu, jo raibas krāsu paletes ņiguņegu varētu paradoksālā kārtā aizēnot tēlus un notiekošo. Izsūcot kadru no krāsām, spīdēt sāk viss pārējais. (Neliela liriska atkāpe. Man jau ļoti ilgu laiku atmiņā ir iespiedies pavecs un nejauši pamanīts tvīts, kas ieminējās, ka, piemēram, Deivids Finčers ar saviem zeltainajiem toņiem būtībā būvē melnbaltu estētiku, bet dara to ar krāsām – tāpēc, lai gan Alvim Hermanim būs taisnība, sakot, ka “Aģentūra” ir vien retais melnbaltais mūsdienu seriāls, Finčers ar “Mindhunter” savā ziņā ir tikpat nadzīgs.) 

“Aģentūra” neapšaubāmi ir seriāls, kas ir caurcaurēm domāts JRT jau esošajai auditorijai – tā ir iespēja redzēt iecienītos māksliniekus nedaudz citādā formātā, bet ar Alvim Hermanim un viņa kolēģiem tik raksturīgo toni (ar visām no tā izrietošajām sekām). Šad tad tas var arī atgrūst, it sevišķi brīžos, kad cauri sāk spiesties brīžiem gandrīz vai nejauks snobisms (kādā ainā izskanošie dzēlieni* cita Rīgas teātra virzienā bija tik negaidīti bērnišķīgi maziski, ka tos gribot negribot kaut kādā mērā nākas pat apbrīnot). Seriāla laikā brīžiem uzmācas arī doma, ka virspusējā attieksmē pret piesolīto detektīvintrigu un psiholoģiskā trillera elementiem arī nedaudz atblāzmo tas pats vieglais snobisms – sak’, tautai jau vajag arī izklaides devu klāt, lai norītu visu pārējo un svarīgo, tāpēc ķekša pēc tā arī te ir pielikta. Jo, kā jau minēju iepriekš, sižets kā tāds “Aģentūras” uzmanības lokā ne tuvu nav pirmajā vietā.

Pāreja no teātra skatuves un tās noteikumiem uz seriāla kadriem ne vienmēr izdodas gludena – šad tad parādās pa kādai “teatrālai” atblāzmai, kas neiederas (īpašu nesajūsmu šajā ziņā radīja paši pēdējie seriāla kadri). Bet aktieriem doto vaļu, lai cik arī brīnišķīgi atbrīvojoša tā būtu vienubrīd, citubrīd būtu gribējies apvaldīt vai vismaz būtiski apcirpt – lai gan kopumā “Aģentūra” diezgan konsekventi spēj noturēt uzmanību visu 10 sēriju garumā, ap 7. sēriju ritms sāk nedaudz buksēt un dažas ainas sāk iestiepties, uzkavējoties ilgāk, nekā tas būtu nepieciešams. Šo to būtu prasījies nedaudz paīsināt raitāka plūduma vārdā (aina ar Keišu un Lolitu Stūrmani uz SUPiem, šķiet, velkas veselu mūžību, lai gan tās jēga un sajūta ir skaidra un nodota skatītājam teju tūlīt – taču to var attiecināt arī uz citiem, “verbālākiem” brīžiem). 

Par to, vai “Aģentūra” ieviesīs kādas jaunas vēsmas Latvijas seriālu jomā, šobrīd grūti spriest – šis seriāls tomēr ir domāts diezgan konkrētai auditorijai (jeb JRT skatītājem, kā to atzīst arī paši seriāla veidotāji), un diez vai tam atradīsies daudz kvēlu fanu ārpus jau šī eksistējošā loka (tas ir, ja tie vispār sadūšosies šim eksperimentam). Seriāls ir labā nozīmē ambiciozs, un to tieši tādā formā, kādā tas mums ir piegādāts, šķiet, būtu spējusi izveidot tikai tā komanda, kas to arī izdarīja, – JRT DNS ir jūtams katrā kadrā. Tas, vai ar viņu izvēlēto piegājienu būs pa ceļam, tad jau ir atkarīgs no katra individuālājam attiecībām ar ar šo teātri – man tās ne vienmēr ir bijušas vieglas, it sevišķi ar Alvja Hermaņa režisētajiem darbiem, tāpēc “Aģentūrā” viesoties devos ar vieglām bažām, taču mani beigu beigās gaidīja patīkams pārsteigums, seriālam mani savaldzinot jau pāris pirmo sēriju laikā un absolūti ievelkot tā savdabīgajā pasaulē. Un šajos laikos aizmirsties kur citur kaut vai uz 10 stundām ir brīnišķīga lieta. 

“Aģentūra” jau šobrīd pieejama skatītājiem straumēšanā tikai Jaunā Rīgas teātra platformā! 

* Tiem, kas būs tikuši vismaz līdz otrajai sērijai – pun intended.