“Sicario: Narkokarš” bija pārsteigums daudzējādā ziņā. Vispirms jau tāpēc, ka man teju neticamā kārtā bija izdevies izvairīties no jebkādiem spoileriem, tai skaitā filmas reklāmas rullīša. Viss, ko zināju par filmu, bija diezgan klišejiska sižeta izklāsts kinoteātra mājaslapā – “Pēc brutālas operācijas ideālistiska FIB aģente Keita (Emīlija Blanta) tiek pievienota elitārai, bet slepenai vienībai, kuras uzdevums ir iznīcināt Meksikas narkokarteli reizi pār visām reizēm. Nonākusi vienībā, kuru vada harizmātiskais Mets (Džošs Brolins) un noslēpumainais Alehandro (Benisio del Toro), Keita saprot, ka nekas nav tā, kā izskatās, un uzticēties nedrīkst nevienam…” Un tas, ka daži blogerkolēģi sajūsmā lēkā, to redzējuši. Kas gan ir pierādīts kā neuzticams rādītājs, jo gaumes ir dažādas.
Ņemot vērā sižetu, galvā tomēr radās zināmi stereotipiski paredzējumi – stāsts tātad būs par notetovētiem bruņotiem meksikāņiem, kas vai nu lieto vai pārdod narkotikas, neuzvaramajiem gudrajiem amīšu aģentiem, savstarpēju pašaudīšanos un moralizēšanu, cik vieni ir slikti vai citi – labi. Taisnība bija tikai par tetovējumiem un to, cik Meksikas pierobeža ir nepievilcīga – iespaids, ko pirms tam jau biju guvusi no seriāla “The Bridge”. Sev par brīnumu ļoti saslēdzos ar Keitu, iespējams, tādēļ, ka par viņas jauno vienību un tās mērķiem skatītājs zina tikai tik, cik zina viņa pati. Un viņai gandrīz neko nestāsta. Es nebrīnos, ka viņu tas dzen eglītē. Man arī paspēja izbesīt šitais – brauksim tagad kaut kur, bet tev neteiksim, kur, darīt kaut ko, bet tev nav jāzina, ko tieši. Nelauzi savu skaisto galviņu, vienkārši skaties un mācies. Un neuzdod pārāk daudz jautājumu, lai mums tev nebūtu jāmelo. Savukārt Keita ir pārāk apzinīga un pareiza, lai tā uzreiz pateiktu viņiem, lai vienkārši iet kāst. Tomēr viņa nav nedz naiva, nedz nevarīga, bet tieši tādu viņu šeit grib Mets un Alehandro.
Visiem trim stāsta galvenajiem tēliem ir kopīgs mērķis, tiesa – abi džeki savā motivācijā un pieredzē ir stipri priekšā Keitai, kurai vēl ir jāizcīna smaga cīņa starp to, kā ir pareizi, un to, kā varbūt ir labāk. Tā ka es galīgi neiebilstu, ja šim stāstam būtu turpinājums. Nākamais pārsteigums man bija Džošs Brolins. Nezināju, ka viņš man patīk. Tas nekas, ka dienu iepriekš viņu redzēju filmā “Everests”, kurā viņš (precīzāk – viņa personāžs) mani ļoti kaitināja. Bet tas tikai liecina par aktiera talantu, ja spēj radīt skatītājā ne tikai sajūsmu, bet arī nepatiku. Tātad – bija pārliecinoši. Un iekš “Sicario” viņš ir izcils. Un lai arī Emīlijai Blantai ir iedota spēcīga loma, ko viņa arī lieliski izpilda, Brolins gan viņu, gan Benisio pamatīgi aizēno. Nepārprotiet, viņš arī te nav nekāds labais tēls. Tieši otrādi, un viņš bija tik perfekts savā sliktā puiša lomā, ka es vēl arvien esmu sajūsmā. Tīrasiņu kretīns.
Galvenais filmas trumpis ir tās izcilais vizuālais un muzikālais noformējums kombinācijā ar izvairīšanos no klišejām. Iedomāsimies tipisku situāciju filmā, kad no punkta A uz punktu B ir jāpārved svarīgs cietumnieks. Tātad notiks pakaļdzīšanās/bēgšana lielā ātrumā, apšaude, sprādzieni un vismaz viena no tilta lidojoša mašīna. Šeit nekas nebija tā. Tas bija nākamais pārsteigums. Nekad nebiju domājusi, ka tā sajūsmināšos, vienkārši skatoties ainu, kā pa tuksnešainu pierobežu pārvietojas konvojs. Kā kaut kas tāds var būt aizraujoši? Bet ir! Turklāt kombinācijā ar muzikālo fonu, pulss kāpj, neraugoties uz to, ka nekas draudīgs vēl nav noticis. Atsevišķa izcila epizode ir došanās uz tuneli, kas ir noslīpēta līdz sīkākajām detaļām, sākot ar saulrietu fonā, beidzot ar klaustrofobisko sajūtu, ko rada nevis pats pazemes tunelis, bet nakts redzamības brilles, ar kurām ne velna nevar redzēt un kuras tā vien gribas noraut no acīm.
Īsumā – viena no jēdzīgākajām filmām, kas šobrīd ir skatāma kino. Skaisti uztaisīts drūms gabals.
8/10
Austra Pudāne