Pasaku filmu klātbūtne jau atkal sāk nomākt – pār mums veļas otrais (nākamais? kārtējais?) Holivudas pasaku ekranizāciju līmenis, kuru izraisījām mēs paši, ar saviem naudasmakiem nobalsojot par iepriekšējā viļņa filmām. Dažkārt mūs sagaida ļoti patīkami pārsteigumi (piemēram, “The Jungle Book”), bet reti kurš vakaros sapņoja par Tima Volta Disneja Bērtona “Alises Brīnumzemē” (kura visā pasaulē nopelnīja summu ar deviņām nullēm) turpinājumu. Taču tas ir klāt un pat bez Tima Bērtona – “Alise Aizspogulijā”.
Pie stūres šoreiz tie paši cilvēki, kuri dāvāja mums tādus pasaules kino šedevrus kā “Maleficent” (starp citu, būs sīkvels), “Oz the Great and Powerful” (diez vai būs turpinājums), kā arī “The Huntsman” franšīzi (ar šo kompāniju mēs diez vai vēl tiksimies), citiem vārdiem sakot – tik pliekanas un neoriģinālas pasaku filmas, ka, veidotas tā, lai patiktu mistiskajiem “visiem”, tās tā patiešām patīk tikai retajam. Zaudējuši Timu Bērtonu (kuram šogad pašam sava pasaku filma), tie haotiski viņu mēģināja aizvietot ar vēl krāšņākiem specefektiem, tērpiem un samučkātu sižetu, kurš dāsni smeļas no pirmās daļas (vai atklāt, ka filma atgriežas laikā un paskaidro lietas, kuras varēja arī neskaidrot? Bet paskaidros, parādīs un tad paskaidros vēlreiz).
To lieliski saprot arī projektā iesaistītie aktieri, taču Mia Vašikovska vēl ir pārāk nenobriedusi, lai tik ciniski haltūrētu, bet Sašam Baronam Koenam atkal jāpierāda, ka viņš nav tikai Borats vai Grimsbijs, vai Bruno, tādēļ abi tomēr cenšas un atstrādā daudz vairāk, nekā filma to ir pelnījusi. Kas attiecas uz Hataveju, Bonemu-Kārteri un īpaši (īpaši!) Džoniju Depu, tad šiem rūdītajiem Holivudas vilkiem un vilcenēm filma ir bijusi, nebijusi – diez vai viņu honorāri ir atkarīgi no viņu aktierspēles (vai filmas panākumiem), un, pat ja arī ir, tad būs vēl citas filmas un citas haltūras. Vissāpīgāk ir skatīties uz jau simtreiz redzētajām Depa grimasēm – nu, cik var, tiešām.
Dažreiz sanāk redzēt filmas, kuras ir agresīvi nomācošas savā viduvējībā – par laimi, “Alise Aizspogulijā” noteikti nav viena no šīm filmām, tā vienkārši ir “tieši tāda pati” kā iepriekš minētās žanra pārstāves. Un, neskatoties uz krāšņajiem efektiem un centrālo varoņu sniegumu, es nekādi nevaru rekomendēt to pat kā drošu ģimenes kino – vienkārši tādēļ, ka kinoteātros ir pārāk daudz patiešām labu alternatīvu.
“Alise Aizspogulijā” jau kinoteātros.
