Pretstatā citiem atzītiem kino režijas dižgariem, kas, stenot ar sāpēm un pūlēm, bet tomēr migrē uz straumēšanas servisiem (Mārtins Skorsēze, Stīvens Spīlbergs, Dž. Dž. Abramss…), Maikls Bejs ir atgriezies no straumēšanas jūga uz lielo ekrānu, kur viņam ir īstā un, iespējams, vienīgā vieta. Viens no galvenajiem Beja objektīvi stulbākās filmas “6 Underground” (“Netflix”, 2019) trūkumiem bija tās mazā ekrāna formāts, un līdz ar “Ambulance” tas ir labots – viss ir tieši tā, kā mēs esam pieraduši to redzēt Beja filmās, atpakaļ uz lielā ekrāna!
Pati filma ir 2005. gada tāda paša nosaukuma dāņu trillera (ironiskā kārtā, tas ir atrodams “Netflix”) rīmeiks, kas simbolizē sevī visu, kā Holivuda pieiet rīmeikiem. Oriģināla pamatā ir darbība reālajā laikā (fakts, kas iznests pat filmas anotācijā), līdz ar ko tā ir 74 minūtes gara. Savukārt Beja gadījumā tās ir 2 stundas un 16 minūtes gandrīz nepārtrauktas darbības, kur gandrīz katra aina ir garāka, nekā tai vajadzētu būt (ar uzsvaru uz spriedzes ainām un apšaudēm). Te arī slēpjas filmas galvenais idejiskais pluss – ja ir kāda konstante šajā pilnīgi trakajā pasaulē, tad tas ir Maikls Bejs, kurš savos 57 gados vispār nav mainījies un filmu pēc filmas dara to pašu, ko vienmēr (vai dara to tikpat labi, par to var disktuēt). Pilnīgs stils pār saturu un “kruti kadri”, zemu lidojoši helikopteri, kino stila apšaudes un pa asfaltu ripojošas policijas mašīnas joprojām valda pār visu pārējo – Dievs dod mums visiem tādu entuziasmu un mīlestību pret savu darbu kā Maiklam Bejam 57 gados, darot to pašu, ko 27 (vai 17, vai 7). Cita lieta, ka pasaule un arī mēs līdz ar to pa šo laiku esam devušies tālāk, visticamāk – progresīvākā virzienā.
Viens no filmas lielākajiem plusiem un reizē arī skatītāju magnētiem ir Džeiks Džillenhols, kurš vēl labāk ilustrē Maikla Beja filmēšanas pieredzi. Mēs ļoti labi zinām, uz ko aktierspēles ziņā ir spējīgs Džilenhols, kurš te kliedz, elso, bola acis, taisa grimases un visādi citādi izrāda “emocijas”, tajā pašā laikā mēs redzam, ka viņš dod ārā nu varbūt 2/3 no tā, uz ko ir spējīgs. Pārējo vai nu taupa, vai arī ir par slinku, lai dotu to, kas tiek sniegts citās viņa filmās. Vai arī vienkārši saprot, ka Maikls Bejs tāpat neprasīs no viņa vairāk. Tas arī ir viss, kas jāzina par aktierspēli šajā filmā, kas Džilenholam ir jau trešais (!) dāņu filmas rīmeiks viņa karjerā (pēc “Brothers” (2009) un “The Guilty” (2021)).
Protams, ka 2022. gada Beja filma tomēr atšķirsies no 1996. gada Beja filmas, jo te ir gan atklāti pašcitāti par “The Rock” (gan filmu, gan aktieri) un “Bad Boys”, gan arī paša Maikla Beja suns diezgan prominentā lomā. Vēl ne gluži pašironija, bet jau solis šajā virzienā. Kas gan nemaina to, ka šī ir īsta, simtprocentīga, bezkompromisu Maikla Beja filma – šāvienu un sprādzienu ir nogurdinoši daudz, taču tie pasniegti ar neiespējamu enerģiju un entuziasmu, galvenie varoņi ir staigājošas klišejas, taču jebkurā ainā tie izskatīsies pēc supermodeļiem, bet kaut kur fonā vienmēr plīvos ASV karogs. Protams, slo-mo. Maikla Beja filmas vienmēr šķiet “par daudz”, taču pēc tam tās gribas vēl.
Viens no pēdējiem lielā kino autoriem, kurš dara un darīs tikai tā, kā pašam gribas (pat ja apkārt visi saka “nevajag!”, šos kliedzienus apslāpē sprādzieni), īsts mākslinieks, auteur. Jums tikai jāizlemj, vai jums ar viņu ir pa ceļam, taču pats Bejs šajā ir pilnīgi, simtprocentīgi atklāts ar skatītāju – visas kārtis ir galdā.
“Ātrā palīdzība” jau Latvijas kinoteātros, kur tā arī ir jāskatās!