Kopš Krievijas Ārlietu ministrija 2009. gadā automašīnu paneļu kameras padarīja par legālām, internets, kā arī autovadītāju paradumi mainījās uz visiem laikiem. Nu jau labu laiku visa pasaule interneta plašumos var vērot tūkstošiem videoklipu ar autoavārijām, amizantiem atgadījumiem un pat krītošiem meteorītiem. Tikmēr avārijās cietušajiem nu ir lielākas izredzes pierādīt savu taisnību tiesas un likumsargu priekšā. Un tas viss, pateicoties lētiem štruntiņiem, kas ir atrodami teju visos Krievijas autovadītājiem piederošo spēkratu priekšējos paneļos.
Jaunais krievu režisors Dmitrijs Kalašņikovs sevi ir pieteicis ar visai neparastu un primitīvu, bet daudzsološu dokumentālo filmu “Ceļš”. Ideja tai ir gaužām vienkārša un pirmajā mirklī pat liek domāt, ka tas ir kāda filmu studenta mājasdarbs – atlasīt “labākos un neparastākos” paneļkameru uzņēmumus no “YouTube” video platformas, lai pēc tam to visu samontētu vairāk vai mazāk pieņemamā pilnmetrāžas formātā. Bet patiesībā gala iznākums ir daudz vērienīgāks, un tādēļ tam ir vērts pievērst uzmanību.
Protams, ne visus skatītājus šī ideja spēs pārliecināt, jo principā šo var nosaukt par paneļkameru klipu kompilāciju, kādas “YouTube” platformā var atrast, cik vien uziet. Bet atšķirībā no parastā “YouTube” video autora, kurš atlasa pāris svaigākos videoklipus un tos ar “Windows Movie Maker” ātri vien un bez noteiktas secības salipina kopā, jāatceras, ka pie “Ceļa” ir strādājis cilvēks ar padziļinātām zināšanām kino jomā.
Tieši brīdī, kad filmas gaitā cenšamies atrast kādu dziļāku jēgu, rodas vislielākie pārsteigumi, kuru cēloņi meklējami konkrēto videoklipu atlasē un filmas struktūrā. Proti, dažādie ceļa atgadījumi viens ar otru mijas līdz ar noskaņām (jautrus notikumus nomaina traģēdijas un otrādi), bet vietām “atslodzei” tiek iestarpinātas tematiskas montāžas. Piemēram, dabas stihijas, kas autobraucējus ikdienas gaitās pārsteidz nesagatavotus.
Tomēr vislabākā filmas īpašība ir tās potenciāls dažādām pārdomām un diskusijām. Viena no galvenajām, protams, skar pašas paneļkameras, to patieso nozīmi, kā arī sekas, kuras sagādā neskaitāmu videomateriālu brīva publicēšana interneta plašumos. Jo, kā filma to lieliski arī parāda, kamēr viena daļa videoklipu ir nejauši dzīves kuriozi, daļā videouzņēmumu ir redzamas bīstamas un traģiskas avārijas, kas internetā bieži vien nonāk bez cietušo atļaujas.
Vēl viens pārdomu avots varētu būt jautājums par filmas autentiskumu, kā arī nozīmi. No vienas puses, “Ceļš” teju ideāli ataino dzīvi Krievijā, jo kultūra uz ceļiem savā veidā tomēr atspoguļo arī pašas valsts iekšējo būtību (piemērus tam varam droši meklēt kaut vai tepat uz Rīgas ielām). No otras puses – kā dokumentālā filma tā ir ļoti nekonkrēta un bez skaidra mērķa vai idejas. Šajā gadījumā formāts ir eksperimentāls, bet skatītāja pārdomas nāk pašas no sevis, nevis faktiem.
Skatītāji, kuri brīvajā laikā noskatās pa kādai “Netflix” doķenei, šo filmu var izlaist, turpretī tiem filmu cienītājiem, kuri ar lielāko prieku stājas pretī pēc iespējas citādam kino, “Ceļš” būs kā medusmaize vai, ja runājam par filmas dalību Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā, vismaz daļa no tās. Šo filmu noteikti nevajadzētu vērtēt par zemu, bet arī pārāk nopietni ne. Galu galā “Ceļš” ar savu vispārīgumu mums ļauj filmu uztvert tik brīvi, cik vien paši to vēlamies. 7/10
Dokumentālā filma “Ceļš” skatāma Rīgas Starptautiskā kinofestivāla programmā ARTDOCFEST/RIGA 11. septembrī plkst. 20.30. Informācija un biļetes pieejamas šeit.
