Vai beidzot ir pienācis brīdis, kad ir pārvarēts videospēļu filmu lāsts? Iesaistot filmā lieliskus talantus (bet ne zinošākos cilvēkus par “Assassin’s Creed” datorspēlēm), režisoru Džastinu Kurzelu (“Snowtown”, “Macbeth”), aktierus Maiklu Fasbenderu (“X-Men: First Class”, “Prometheus”), Džeremiju Aironsu (“Margin Call”, “The Man Who Knew Infinity”) un Marionu Kotijāru (“Rust and Bone”, “Allied”), šai vajadzēja būt labai formulai, kas strādātu un beidzot sagādātu mums videospēļu filmu, kas ir lieliska (starp citu, treileris izskatījās aizraujoši). Kad iepriekš režisors Kurzels, Fasbenders un Kotijāra sadarbojās pie “Macbeth”, rezultāti bija lieliski – viss filmā bija ideāli izveidots un izskatījās patiesi skaisti. Ar “Assassin’s Creed: Slepkavas kodeksu” diemžēl ir citādi – tā ir slinki veidota filma, kas pārspīlē ar CGI un aizmirst rast loģiku savā scenārijā.
Izveidojot oriģinālu stāstu ar jauniem tēliem, ko neesam sastapuši “Assassin’s Creed” datorspēlēs, “Assassin’s Creed: Slepkavas kodekss” ir kaut kas jauns šīs videospēļu franšīzes faniem un, kas vēl svarīgāk, paplašina spēļu radīto pasauli. Bet varbūt filmas veidotājiem labāk vajadzēja palikt pie tiem tēliem, kurus visi ir iemīlējuši no spēlēm? Kurš gan negribētu redzēt svaigus piedzīvojumus ar Desmondu Mailsu un viņa priekštečiem Altairu Ibn Lahadu (Altaïr Ibn-La’Ahad) vai Ecio Auditori da Firenci (Ezio Auditore da Firenze). Bet šoreiz oriģinalitāte ņēma virsroku. Filma mūs iepazīstina ar jaunu tēlu, Kalumu Linču, un viņa priekšteci Agilaru de Nerhu, kura stāsts norisinās 15. gadsimtā, Spānijas inkvizīcijas laikā. Fani, neuztraucieties, filmā ir daudz “easter eggs” un ainu, kas liks jums justies tā, it kā jūs patiešām atrastos asasīnu (latviskais nosaukums, so funny) pasaulē.
Protams, aktieri šai filmai ir atlasīti daudzreiz labāki nekā visās citās videospēļu ekranizācijās. Kuram gan nepatīk Fasbenders, Kotijāra un Aironss? Izcili aktieri, kuru filmas es gaidu ar nepacietību. Viņu sniegumi “Assassin’s Creed: Slepkavas kodeksā” ir labi, īpaši ar to scenāriju, ar ko viņiem lika strādāt. Liels plusiņš aktierim Denī Menošetam (Denis Ménochet), kurš filmā tēlo apsargu Makgovenu un kurš spēja viscaur filmai noturēt vienu sejas izteiksmi. Labi, labi, vienā vietā viņš iebļāvās: “Noooo!” Tad viņa seja nedaudz mainījās. Bet viņa sniegums bija labs.
Parunāsim par scenāriju – scenāristi Maikls Leslijs, Ādams Kūpers un Bils Koladžess ir strādājuši ļoti slinki. Šī filma cieš no tās pašas problēmas, kas ir raksturīga visām uz videospēlēm balstītajām filmām, – tajā ir pārāk daudz sviestainu (“cheezy”) dialogu un daudz “plot holes”, kas padara filmu nebaudāmu. Citējot Linču no filmas: “What the fuck is going on?”
Piemēram, viens no sižeta caurumiem, kas man drusku lika pakasīt galvu (droši varat izlaist šo rindkopu, ja negribat zināt, kas filmā notiek, jo spoileri). Bez pretošanās templieši ļoti vienkārši iegūst Ēdenes ābolu, kuru paslēpa Kristofors Kolumbs (vismeklētākais artefakts un to neviens nesargāja?). Sofija (Kotijāra), no sava tēva uzzinot īsto iemeslu, kāpēc templiešiem vajadzēja Ēdenes ābolu, ļoti pārdzīvo un dusmojas uz savu tēvu, bet, kad tēvs piedzīvo savas beigas, viņa ir gatava atriebt viņu un atrast ābolu, lai atdotu to atpakaļ templiešiem, kaut gan dažas minūtes pirms tam viņa necentās apstādināt Linču, zinot, ka viņš nogalinās viņas tēvu (tu nepiekrīti tam, ko templieši dara, un pēc tam, kad pati atļauj nogalināt tēvu, tu tik ātri maini savus uzskatus un esi gatava stāties pretī Linčam? What the hell?). Spoileri beidzas.
Filma mūs labi iepazīstina ar galveno tēlu Kalumu Linču, bet maz laika velta tam, lai iepazīstinātu ar citiem tēliem. Noskatoties “Assassin’s Creed: Slepkavas kodeksu”, mēs maz saprotam priekšteci Agilaru un viņa “sidekicku” Mariju. Mēs nezinām, kāpēc viņi ir asasīni (joprojām smejos par tulkojumu), kāds ir viņu mērķis, tikai zinām, ka viņiem visiem ir jāiegūst ābols. Viss filmā ir saistīts ar šo ābolu, un stāsts vairāk koncentrējas uz to, nevis izskaidro galveno tēlu rīcības.
Kā jau treileri mums solīja, filma būs pilna ar “action” ainām un sagādās iespaidīgu ceļojumu. Varētu teikt, ka filma solīto it kā turēja, bet ne pārāk. Protams, dažas spriedzes pilnās ainas bija labi izpildītas (īpaši 15. gadsimtā notiekošās) un sagādāja spēlēm raksturīgo sajūtu, bet tās visas bija pārbāztas ar datorefektiem, kas nebija baudāmi. Filma vairāk koncentrējās uz reālo pasauli, kas sagādā vilšanos, jo vēlējos, lai stāstā būtu vairāk ainu, kas parādītu 15. gadsimtu, un mazāk tādu, kas pētītu, kā strādā “Animus”, kura atveidē tika izmantots pārāk daudz CGI. Var arī just, ka Holivuda ir pielikusi savu pirkstu un izvēlējās veidot stilīgāku “Animus” ierīci, atsakoties no parastā krēsla, ko esam redzējuši spēlēs. Tas ir gan labs, gan slikts lēmums vienlaicīgi. No vienas puses, Holivudas “Animus” versijā ir daudz spriedzes pilnu ainu un spēja iesaistīt darbībā arī citus tēlus, bet, no otras puses, ja “Animus” būtu parasts krēsls, tad varētu iztikt bez tādas CGI pārbagātības, vairāk pievēršoties notikumiem 15. gadsimtā, jo tad visi zinātnieki novērotu to, kas notiek Linča galvā, uz maza ekrāna. Otrais variants, manuprāt, izklausās labāk. Cerams, ka nākamā daļa kaut ko mainīs (ja vien tāda būs).
“Assassin’s Creed: Slepkavas kodekss” nav izcila filma, un arī tā diemžēl nespēj glābt videospēļu filmas. Aktieru sniegumi filmā ir teicami, bet režisors nespēja sagādāt tādas pašas skaisti izpildītas ainas (iztiekot ar minimāliem datorefektiem), kādas vērojamā viņa iepriekšējā filmā “Macbeth”. “Assassin’s Creed” spēļu fanus filma spēs apmierināt, bet tos, kuri nav spēlējuši spēli, filma, visticamāk, atstās vienaldzīgus. Nekas īpašs. Nākamreiz vairāk vajadzētu piedomāt pie scenārija, lai stāsts būtu sakarīgāks, un vairāk uzmanības pievērst tēliem un viņu attīstībai.
Vērtējums: D+
