Man bērnībā nebija lielas bārbiju kolekcijas. Viņa bija (un ir) ekskluzīva, būsim atklāti, ar savu draudzīgo smaidu ne visiem pieejama. Gandrīz pārāk vērtīga, lai ar Viņu spēlētos. Neskatoties uz to, visas bārbijas, kas nokļuva manās mājās kā plastiski nevainojamas, zīdmatainas dievietes, savu lelles mūžu beidza ar apšaubāmām frizūrām, izņurcītas un nedaudz dīvainas. Tāpēc nepārsteidz, ka tas pats notiek arī ar “Bārbijas” ekranizāciju. Tā iesākas kā daudzsološa, saullēkta rozā sapņu zeme ar atsaucēm uz kino klasikas darbiem, lieliskiem kostīmiem, horeogrāfiju, aktieru kastinga daudzveidību, talantīgu un iemīļotu režisori, visu nepieciešamo, lai kļūtu par piedzīvojumu pilnu pieredzi, kas vienlaikus izaicina skatītāju un liek aizdomāties par savu vietu sabiedrībā, bet drīz vien pārtop mulsinošā, dziļi rozā neprātā.

“Bārbija” ir režisores Grētas Gervigas trešais solo režijas projekts. Filma jau paspējusi lauzt vairākus filmu nozares rekordus (piem., ienesīgakā “Warner Bros.” filma, tikai 19 dienās peļņas ziņā pārsniedzot viena miljarda atzīmi, un pelnošākā sievietes režisētā filma). Ņemot vērā Gervigas iepriekšējos darbus, “Lady Bird” (2017) un “Mazās sievietes” (2019), kuros režisore atklāj tēlu savsatrpējās attiecības, iedziļinoties jautājumos par sievietes lomām sabiedrībā, spējot iedvest cilvēcīgumu savu filmu tēlos, liekot skatītajam ticēt, ka filmā redzamie personāži ir dzīvojuši un dzīvos savu dzīvi arī tad, kad kino ekrāns satumsīs, arī no “Bārbijas” tika gaidīts zināms dziļums un jūtīgums šo tēmu izpētē. Tomēr laikam gan velti.

“Bārbija” ir brutāli monotona visā savā rozā krāšņumā. Filmas varoņu savstarpējām attiecībām trūkst emocionālas tekstūras un dziļuma, tās ir tikpat plakanas un divdimensionālas, cik Bārbijlenda. Scenārijam trukst “parādi, nevis pastāsti” (show, don’t tell) pieejas. Tēli sūdzas par savām problēmām garās runās, bet šīs ciešanas reāli netiek parādītas kaut pāris kadros. Var vien pamāt ar galvu un piekrist, cik ir grūti, bet līdzi just nesanāk. “Bārbija” kādā ļoti dīvainā veidā atgādina 1998. gada filmu “Trūmena šovs”. Varbūt pie vainas ir filmas scenogrāfija ar mākslīgajiem horizontiem un fakts, ka Bārbija galu galā nemaz nevēlas palikt Bārbijlendā. Viņa ir monolīts, aiz kura slēpjas vienkārši firmas “Mattel” izstrādāts, patērējams produkts. Pat Gervigas un Margo Robijas kopdarbam nav izdevies Bārbiju atbrīvot no kastes, kurā tā atrodas kopš savas radīšanas.

Gluži tāpat kā bārbijas, kas dzīvo ērtā ignorancē Bārbijlendā, domājot, ka ir palīdzējušas atrisināt vairumu pasaules nevienlīdzību, kas vērstas pret meitenēm, arī “Bārbijas” radošā komanda turpina pati sevi uzslavēt par robežu un mākslinieciski profesionālo griestu pārvarēšanu savā nozarē, raksturojot šo kino darbu kā feministiski iedvesmojošu dzimumu vienlīdzībai. Attainojot feminismu šādi, tam tiek nodarīts vairāk ļauna nekā laba. Bārbijas greizi izprot sieviešu liberācijas kustību, padarot to par komisku satīru. Patriarhālais un matriarhālais filmā ir šo abu terminu ekstrēmas karikatūras zem bārbiju dogmatiskās diktatūras (kas noslēgumā tiek apzināta, bet ne mainīta). Bārbijlendā valda neslēpta pretestība visam maskulīnajam, kas uztverts kā tiešs drauds tās pastāvēšanai. Bārbija nav nedz laba, nedz ļauna. Ja vien neņem vērā manipulēšanu, shēmošanu un emocionālu gaslighting pret keniem, panākot viņu savstarpējo karastāvokli savā un citu bārbiju labā. Bet ko lai saka – #GirlPower, meitenes būs meitenes. Dzelzs dūre velveta cimdā (noteikti rozā) ir bārbiju valdīšanas taktika sava plastmasas feminisma nosargāšanai.

“Bārbija” izmisīgi cenšas apliecināt piederību jaunajai woke atmodas kultūrai, bet nespēj slēpt savu seklumu. “Mattel” joko par firmu komēdiski stilizētos CEO bosu tēlos, kuri nepiedalās stāsta attīstībā, bet visi joki vairāk atgādina metaforisku roku mazgāšanu un slavas (neslavas) spodrināšanu. Tā teikt – redz’, cik mēs moderni un forši mākam sevi apzināties un par sevi pasmieties. Vai “Bārbijas” filma ir kas vairāk par gandrīz divu stundu ilgu, vizuāli estētisku reklāmu? Protams, noteikti sagaidīsim šīs filmas atraugas kultūras dzīvē vēl šogad, piemēram, vēlā rudenī ap Helovīna laiku, kad redzēsim vairumu meiteņu spokojamies Bārbijas tēlā. Tomēr stipri apšaubu, vai “Bārbija” iekļauj sevī potenciālu, lai no vienkārša vasaras kino grāvēja izaugtu par kulta filmu. Tāpēc iesaku doties uz kino ar vieglu prātu un noskatīties šīs rozā piecdesmit nokrāsas, kamēr tas vēl iespējams, pie reizes pastāvot rindā, lai iekāptu lelles kastē un to iemūžinātu, pēc tam saprotot, cik gan tas ir sirreāli un ačgārni pat šīs filmas kontekstā.

“Barbie” joprojām skatāma Latvijas kinoteātros!