Lielākā dilemma man, kad noskatos filmu vai izlasu grāmatu, pēc kuras ir tāda kā rūgtumiņa sajūta (kad nebija līdz galam, kā gribējās), ir – teikt kā jūtos vai neteikt neko? Varbūt ejiet paši un aplauzieties pēc pilnas programmas! Lai gan katram jau savas prasības – varbūt aiziesiet un sajūsmā lauzīsiet krēslus. Nav jau tā, ka es no kritizēšanas kaifu ķertu, nē, gluži otrādi – es sapņoju, kaut katru reizi, kad eju uz kino, es varētu no kinomājas sajūsmā izlēkt uz vienas kājas. Laikam vienkārši jāiet uz to kino retāk. Vai arī jātver to vieglāk. Kā izklaidi. Kas reizēm mēdz sajūsmināt.

Uz “Bērns Nr. 44” gāju ar pārliecību (atkal jau no reklāmas rullīša), ka šis būs vēsturiskais detektīvs, kas notiek staļiniskajā Krievijā. Tā nu gluži tas nebija…

Ok, sākšu ar labo. Mana galvenā baile bija, ka šī būs atkal kārtējā amīšu filma par krieviem ar vnk neizturamu “krievu” valodu. Man jau ausis vīst no šitām šausmām. Svaigākais piemērs bija “Džons Viks”, kur es gandrīz histēriski smējos vietās, kur faktiski nebija nekā smieklīga, ja neskaita “krievu” valodu. “Eta sučka ņepradajotsja” – nu pat mans akcents nav tik episks. Bet “Bērns Nr. 44” (paldies Visaugstākajam!) bija ieturēts versijā – runāsim angliski ar spēcīgu krievu akcentu. Nu to vismaz tie aktieri spēj gana labi. Līdz ar to uzmanība netiek novērsta no filmas sižeta.

Man patika noskaņa, kādā filma ir ieturēta. Tie pričendāļiem un dzimtas dārgumiem aizkrautie dzīvokļi ar smagām drapērijām, paklājiem visās malās un bezmaz uz griestiem un klaustrofobijas noskaņu. Pēckara gadu paaudzes motīvs – neko nemest ārā, viss var vēl noderēt. Mūsu paaudze jau pamazām mainās, bet manam tēvam (un gan jau arī jūsējam) gan bija piekrāmēta garāža, pagrabs un beigās vēl arī šķūnītis. I nez kur viņš to visu taisījās paņemt līdzi.

Šī bija filma, kuru es labprāt būtu noskatījusies ar saviem vecākiem un pēc tam viņiem pajautājusi – vai tas bija tā? Vai savādāk? Un kā tas bija jums? Maskavā gan viņi nedzīvoja, bet gan dziļos Latvijas laukos, tomēr arī ne tik dziļos, lai varētu justies baigi brīvi. Krievija gan nav vienīgā valsts, kurai labpatiktos rediģēt vēsturi, tomēr šis varētu būt gadījums, kas līdzīgs “The Interview”, kad aizliegšana tikai uzkurina interesi. Tomēr šaubos, vai ārpus Padomju Savienības dzīvojušie spēs uztvert to filmas noskaņu tā pa īstam.

Galvenais filmas labums ir tas, ka tās noskaņa un vides attēlojums šķiet gana autentiski. Bet nu es jau varu salīdzināt tikai ar to, ko zinu un kā es pati iztēlojos tā laika Krieviju. Skaidrs, ka Krievijā šāda filma neuztaps, līdz ar to šis tāds gluži pieklājīgs mēģinājums. Man gan drusku kaut kas pietrūka un manis dēļ varētu vēl drusku sabiezināt krāsas – drūmāk, šaurāk, klaustrofobiskāk. Nu tā, lai tiešām šķiet, ka tu nevari ne iepīkstēties, lai par to nebūtu jāatbild čekai.

Nu tad par mīnusiem.

Filma ir par garu. Tā ir izstiepta līdz nejēdzībai un vienkārši pārāk gaaaaara. Tur pārāk ilgi nekas jēdzīgs nenotiek, vien tāda gramstīšanās pa dažādām tēmām bez konkrētas virzības. Bet varbūt pie vainas reklāmas rullītis, kas man bija iestāstījis, ka tas būs spraigs detektīvs. Detektīvs tur sākās pie beigām, un bija nevis spraigs, bet nesakarīgs. Es pieņemu, ka šajā gadījumā zirgs ir labāks par mašīnu, un grāmatā notikumi nav tik saraustīti. Tomēr es to nepārbaudīšu, jo dzīve ir īsa, bet grāmatu – daudz.

Tomam Hārdijam ir katastrofāla frizūra. Tagad man bez ierunām būs jāskatās “Mad Max: Fury Road”, kaut vai tikai, lai nodzēstu to iepriekšējo bildi no savas atmiņas plates. Ja neticiet, tālāk ir uzskatāms piemērs:

Un tad vēl tā viņa sieva. Viņa vispār ir puse problēmas. Nekas viņai nav labi, it sevišķi jau viņas vīrs. Un ja reiz sieviete staigā tāda redzami neapmierināta apkārt, nav brīnums, ka stājas rinda un rada jaunas problēmas. Man viņa stipri atgādināja vienu rom-kom varoni, kurai savs vīrs atkal-iepatikās tikai pēc tam, kad viņa bija uzzinājusi, ka šamējais ir slepkava uz pasūtījumu vai kas tamlīdzīgs. Nu kas vainas tām sievietēm? Īsumā – pilnīgi nejēdzīgs personāžs, kas varēja tur vienkārši vispār nebūt. 6/10, jo pārāk izstiepta, garlaicīga un saraustīta.

Austra Pudāne (raksta oriģināls)