Pēdējā gada Latvijas kino man sniedzis gan prieku, gan vilšanos. Ja Annas Vidulejas “Homo Novus” un Ināras Kolmanes “Bille” nonāca manu ieteicamo filmu sarakstā, tad Elīnas Brasliņas dzīvespriecīgie tēli Edmunda Jansona animācijas filmā “Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi” nespēja novērst uzmanību no robainā scenārija un neveiklajiem dialogiem.
Vērtējot Alises Zariņas “Blakus” jaunākā Latvijas kino kopainā, ar prieku secinu, ka tajā beidzot ir elementu komplekts, kuram jau sen bija jābūt katrā Latvijas filmā – skaidra sižeta līnija, pārdomāti tēli, labskanīgi dialogi, aktieru ķīmija.
Tomēr ar to ir par maz, lai uzreiz teiktu, ka esmu filmas fane – filma ir laba, bet tas nenozīmē, ka man tā patika. Biju gandarīta, ka varēju atslābināties kino krēslā un sekot līdzi stāstam, nevis ķert blusas tekstos vai neizdevušās ainas (noķēru gan dažas tehniskās – skaņas – blusas).
“Blakus” ir divi idejiskie sižeta attīstības virzieni. Viens ir pāra attiecību dinamikas maiņa trīs gadu (Jāņu) laikā no nospeķotām rozā brillēm (Jāņi #1) uz pamatīgām optiskām lēcām (Jāņi #3). Otrs ir personīga izaugsme un baiļu pārvarēšana, ko atklāj, piemēram, Luīzes (Anta Aizupe) izaugsme kā autovadītājai un Kaspara (Āris Matesovičs) profesionālie kāpieni un kritieni.
Lai gan filmas tēma ir universāla – kopdzīve, kāzas, bērni, karjera, nauda –, daudzas kultūratsauces un joki ir ar saknēm internetā un sociālajos tīklos, raksturojot tieši manus laika biedrus, divdesmitgadniekus un trīsdesmitgadniekus. Tāpēc interesē, ko par “Blakus” teiktu mani vecāki.
Tēli, dialogi un filmas vide ļoti relatable – sākot ar pinterestīgo, uz “IKEA” un “JYSK” bāzes būvēto dzīvokli, kādā mūsdienu jaunietis bijis ne vienu reizi vien, beidzot ar epizodi demotivējošā tipveida darba vietā valsts iestādē, kur jātiek vaļā no uzmācīga pielūdzēja. Gribu vēlreiz uzsvērt, ka “Blakus” varoņi runā mūsdienīgā valodā. Dialogus veiksmīgi papildina gan krievu (sagaidiet joku par prosecco), gan angļu (“Man liekas, ka viņš jaunībā bija riktīgi hot čalis!”) valodas.
“Blakus” ir lēna filma, kas attēlo pāra dinamikas maiņu un attiecību saspīlējumu patiesā, latviskā garā. Jo, lai gan latvieši šad tad aizsvilstas, mēs neesam pārāk straujas dabas, it sevišķi, kad mulsi iemīlamies. Galvenie varoņi konfliktsituācijās ne plēš traukus, ne ārdās, vienīgi šad tad paceļ balsi (“YOLO!!!”) – mēs tomēr dodam priekšroku sitieniņiem zem jostas vietas, nevis kaislīgām eksplozijām.
Filmas reālistisko noskaņu pastiprina pārdomātie otrā plāna tēli. Tie atdzīvina vēstījumu, parādoties uz ekrāna, jo mēs tos atpazīstam no ikdienas – draugi un paziņas, kuri “jūdzas pa savam”. Ar biznesu apsēsti jaunie prātvēderi, viens ar otru pārņemti saldie pārīši saskaņotos krekliņos, ar visumu saplūstoši puķu bērni un citi.
Filmas izskaņā sižets izceļ vēl vienu tipisku manas paaudzes problēmu – šaubas. Šaubas, vai dzīve būs tāda, kādu esi iedomājies, šaubas, vai paliksi kopā ar mīļoto cilvēku, šaubas par to, ko īsti gribi.
Esmu dzirdējusi, ka “Blakus” varētu būt mūsdienu “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” – piekrītu, ja vienīgais nosacījums ir sižets par Jāņiem. Žanriski Alises Zariņas veikumu piesaka kā road movie, kam es arī līdz galam nepiekrītu, jo, lai gan varoņi ļoti daudz laika pavada auto, manuprāt, road movie jābūt spēcīgai mašīnai-personībai, kas virza darbību, (šeit bija dažādi auto), un man nelikās, ka transportā pavadītajam laikam bija saikne ar varoņu attīstību.
“Blakus” varot arī uzskatīt par “(500) Days of Summer” latviešu versiju – tā kāda skatītāja stāstīja savam līdzgājējam, nākot ārā no kinoteātra. Paralēles noteikti ir – filmām ir līdzīga uzbūve un abas aplūko jauniešu attiecību metamorfozi.
Ko darīt ar visiem šiem salīdzinājumiem? Es domāju, ka “Blakus” ir laba filma un ir svarīgi, ka tajā iemūžināta šodienas paaudze viņu pašu acīm.
Marianna Zvaigzne, īpaši kinokults.lv
Filma “Blakus” jau skatāma kinoteātros!
