Mani mazliet par daudz pārsteidz (lasi – skumdina), ka 12 gadus pēc filmas “Brokeback Mountain”, deviņus pēc “Milk”, sešus pēc “Weekend”, četrus pēc “Stranger by the Lake” un “Blue Is the Warmest Color”, ar svaigām atmiņām par, “Oskaru” balvu dalītājprāt, gada filmas “Moonlight” mēs joprojām toleranti un bez ierasti kritiskā skatījuma augstu vērtējam gandrīz jebkuru filmu, kura runā par netradicionālām attiecībām. No vienas puses skatoties, esam šķietami liberāli un toleranti uztveram “citādo” tēmas, tādējādi tās pieņemot un iedrošinot tos, kurus tas tieši vai netieši skar. Bet, no otras puses, patiesībā tieši šī attieksme bieži vien tiek pārprasta, un bailēs par pārmetumiem par it kā liberālisma trūkumu uzskatos izrādām pārāk mazkritisku attieksmi pret mākslas darbiem, kas skar šīs joprojām jūtīgās tēmas.
Tas, ko gribu teikt, ir – nav svarīgi attiecību drāmā iesaistīto dzimumi. Attiecību drāma paliek attiecību drāma, mēraukla ir viena. “I Am Love un “A Bigger Splash” režisora Lukas Gvadanino, kura iepriekšējos darbus ļoti cienu un iesaku noskatīties ikvienam, jaunāko darbu “Call Me By Your Name”, kas tiek uzskatīts par neformālu režisora “Kaisles” triloģijas noslēgumu, uzskatu par salīdzinoši lielu paklupienu. Manuprāt, viņš nav spējis pacelt tēmu gana interesantā līmeni un tā vietā apspēlē iesācēju līmeņa aizliegtā augļa tēmu. Neticu, ka 2017. gadā tik vienkāršas spēlītes var vērtēt par ko vairāk kā jauku vingrinājumu tēmā. Turklāt filmas stāstījums ir saraustīts. Saraustīts līdz tādam līmenim, ka traucē uzburtajai skaistajai atmosfērai. Es pilnībā saprotu, ka notikumu ieskicējums šķietami nebeidzamajā vasaras dienu svelmes bezrūpībā nav jāstāsta pēc principa A-Z, bet ļoti jūtami izlaist detaļas, kas ļauj stāstam būt plūdenam, vai vēl sliktāk – uzskatīt par nesvarīgu demonstrēt nianses, galveno varoņu motivāciju, attieksmju izmaiņās un uzskatīt, ka skatītājs jau zina, kā tās lietas notiek, ir vienkārši pavirši. Tādu pašu vērtējumu es varu sniegt par operatora un montāžas darbiem. Protams, ka ir atsevišķas ainas un kadrējumi, kas ir atmiņā paliekoši, bet tad atgādināšu, ka notikumi risinās skaistā Itālijas mazpilsētā un plašā ģimenes villā – Itāliju ir jāmāk slikti nofilmēt. Kronis visam ir semiotika ainā ar pirkstu un persiku – kinoskolas izlaiduma darba simbolisma lietojuma līmenis.
Beidzot uz pozitīvas nots. Filmas izskaņā ir aina ar galvenā varoņa tēva (Maikls Stulbargs ir gatavais Robins Viljamss!) monologu – šī gada labākais teksts, un, visticamāk, daudzu gaviļu iemesls saistībā ar šo kinodarbu.
Ģirts Luste, KinoTeikumi.lv
