Visiem zināmais citāts “Caur ērkšķiem uz zvaigznēm” pilnībā atbilst filmas stāstam par Džoju Mangano – sievieti izgudrotāju, biznesmeni, cīnītāju, māti, meitu un sievu. Tādēļ arī izvēlējos šādu virsrakstu. Režisoru Deividu O. Raselu Džojas Mangano stāsts un viņa dzīvē sastaptās stiprās sievietes deva iedvesmu veidojot un rakstot šo filmu (patiesībā pārrakstot Annie Mumolo rakstīto scenāriju). Lai gan pati filma nav precīzs atspoguļojums Džojas dzīvei, jo daudzi notikumi ir izdomāti un interpretēti, pati Džoja esot ļoti apmierināta ar filmas iznākumu.
Nemelošu, šī bija viena no manām gaidītākajām 2015. gada filmām. Deivids O. Rasels mani spēja iepriecināt, sajūsmināt, pārsteigt ar savām pēdējām filmām, tāpēc pilnībā uzticējos, ka arī šoreiz režisors nenošaus greizi, ņemot vērā, ka blakus režisoram bija arī viņa labākie, uzticamākie komandas biedri – Dženifera Lourensa, Bredlijs Kūpers, Roberts De Niro. Vai O. Rasels šoreiz šauj garām mērķim?
Diemžēl šoreiz šauj gan. Sākšu ar to, ka filmas sākums ir pabriesmīgs un man bija grūti noticēt, ka aiz šī darba stāv O. Rasels – dulli, nesavākti un nesaprotami. Dulli varbūt nebūtu šķērslis O. Raselam, cik lasīts un dzirdēts par to, kā režisors maina scenāriju filmēšanas laukumā uz vietas un režisē aktierus savā haotiskajā, bet unikālajā veidā, ainu laikā kliedzot viņiem tekstus, kas jārunā, kas jādara utt. Neesmu pārliecināts, ka šoreiz tas nostrādāja līdz galam.
Lai gan filma palēnām ieskrējās un palika saturīgāka, specīgāka, parādījās arī režisora ierastais rokraksts un kino valoda, nepameta sajūta, ka pašam O. Raselam nav īsti skaidrs, ko viņš grib parādīt. Vai pie vainas bija montāža, jo sākot montēt filmu, režisoram blakus nav bijuši viņa ierastie montāžas režisori, kuri bijuši aizņemti citos darbos? Iespējams. Filma gribēja parādīt tik daudz, bet brīžiem likās, ka tā neparāda neko. Vietām mūzikas izvēle likās nedaudz savāda, traucējot ainu darbībai, bet no otras puses pāris ainās O. Rasels mūziku, soundtracku izvēlējās lieliski un izmantoja eleganti, ko ir pierādījis daudz reižu arī iepriekš. Manuprāt, diezgan neveiksmīga izvēle bija arī aktrises Dianas Laddas, jeb Džojas vecmāmiņas Mimī aizkadra balss.
Aktierdarbi, sākot ar Lourensu, ir ļoti labi. Lourensa, protams, ir filmas lielākā zvaigzne un karaliene, bet bez viņas neviens īsti filmā pie teikšanas netiek – šī ir viņas filma no sākuma līdz beigām. Skatītājs jūt līdzi Lourensas atveidotajai Džojai, tur īkšķus un gaida viņu sasniedzam panākumus. Otrā plāna aktieri ir līmenī un savu darbu padara ļoti labi, bet izpausties līdz galam, spīdēt un atrast savu personāžu unikalitāti un virzību, attīstību stāstā viņiem neļauj O. Rasels, jo viņiem dotais materiāls ir tāds, kāds viņš ir. Būtībā par viņiem lielos vilcienos skatītājam ir nospļauties. Šie personāži nāk un iet, parādās un pazūd. Šī lieta nedaudz apbēdināja, zinot, cik sulīgas lomas iepriekšējās filmās O. Rasels bija sarakstījis otrā plāna aktieriem.
Īsti nesaprotu, kādēļ tik liels negatīvisms apkārt strāvo par to, ka Deivids O. Rasels atkārtoti izmanto tos pašus aktierus savās filmās, lai gan tāpat strādā liela daļa citu režisoru un neba tas ir kāds jaunums kino pasaulē. Režisors arī turpmāk plāno izmantot savus iemīļotos aktierus savās filmās, kurus jau dēvē par savu ģimeni, kuriem uzticās, ar kuriem kopā aug, kurus mīl, turklāt De Niro pāris intervijās atklājis, ka ar O. Raselu kopā plānojot uzņemt vēl vienu filmu un pirms „Joy“ uzņemšanas esot diskutējuši, kuru darbu uzņemt pirmo. Režisors beigās nosvēris svaru kausus par labu „Joy“.
Ko man vēl piebilst? Ceru, ka šis bija pakāpiens zemāk, lai spertu divus soļus augstāk. Gaidu nākamo filmu, Deivid.
Filmas vērtējums: 3/5
Reinis Važa
Tā filma patiešām bija pilnīga viduvējība. Garlaicīga, nesmieklīga (lai arī kaut kas kaut kur rakstīja, ka tā esot komēdija). O. Rusels ir iegrābies nepareizajā materiālā. Silver Linings Playbook esmu redzējusi kādas 10 reizes. šo aizmirsu uzreiz pēc noskatīšanās.