Sekot līdzi aktiera, sportista un multitalanta Dveina “Klints” Džonsona karjeras peripetijām bieži vien ir ne mazāk interesanti kā skatīties filmas ar viņa piedalīšanos (vismaz bija, tagad filmas kļuvušas labākas). Reti kurš (vismaz Latvijā) gaidīja, ka tas CGI-mūdzis no otrās “Mūmijas” kļūs par vienu no pasaules vadošākajām superzvaigznēm, kura WWE skatuves vārds ir sinonīms… daudzām lietām. Veiksmīgi iesāktajām Skorpionu karaļa dēkām sekoja dažādu žanru, bet vairāk vai mazāk biedējoši projekti (“Doom”, “Be Cool”, “Game Plan”, “Race to Witch Mountain”… Ir, no kā izvēlēties. Un tad vēl “Tooth Fairy”), kuri nepavisam neattaisnoja uz Džonsona k-ga platajiem pleciem uzlikto cerību nastu.
Pārdomājis dzīvi un prioritātes (un nomainījis aģentu, true story), Klints kg-s beidzot attaisnoja pašam Ārnoldam vēl filmā “The Rundown” doto solījumu (“Have fun!”) un izšāva otro zalvi tā, ka dzird vēl šobaltdien, – nu viņš ir “Ātrs un bez Žēlastības”, “G.I. Joe”, “Journey” kinoseriālu un neskaitāmu citu filmu seja. Turpat arī paša izlolotais HBO seriāls “Ballers”, bet nākamgad vien iznāks veselas 3 (!) filmas ar aktiera piedalīšanos, un nav nekādu šaubu, ka tās visas kļūs par kases superhītiem.
Paralēli strauji augošajai karjerai visi Klints k-ga sociālo tīklu kontu (Facebook, Twitter, Instagram) sekotāji – visi 80 miljoni – sev atklāja pavisam “citu Klinti” jeb ārkārtīgi harizmātisku, smieklīgu un infantili parupju jokdari, kurš ir gatavs bez mitas gan motivēt, gan piedurties un dara to ar tādu enerģiju, ka nekādas filmas būtībā nav vajadzīgas, jo tepat jau viņš ir, telefona ekrānā! Tieši šo Klints tēlu, atkāpjoties no viņa pēdējo gadu pārsvarā action orientētām lomām, arī ekspluatē filmas “Pusotrs spiegs” (“Central Intelligence”) autori!
Ja te iederas kādi salīdzinājumi, tad tie būtu ar filmām “Horrible Bosses” un “Spy”, kuru apzināts krustojums ir mūsu šodienas vaininiece. No pirmā te ir smieklīgs pavisam atšķirīgu personāžu duets, kur visai parupjais un jēlais Džonsons efektīvi atsver visu tādu pareizo un savā humorā pat nedaudz sterilo Kevinu Hārtu (kurš nejoko par politiku, seksuālajām minoritātēm, rasēm, dzimumiem… Par ko viņš vispār joko? Jo es tiešām nezinu, man ne pārāk patīk Kevina Hārta humors), kas šajā filmā strādā. Joku daudzums filmā ir tik liels, ka par kvantitāti noteikti nav jāsatraucas, – kaut kas trāpīs, un trāpa arī. Plus gandrīz bezgalīgs lērums ar dažāda kalibra cameo. Plus atsauces uz visām iespējamām filmām un popkultūru. Plus pavisam viegla, neuzkrītoša kriminālintriga – tikpat viegla un neuzkrītoša kā filmas morāle. Bet pa virsu visam – iespēja Dveinam Džonsonam saņemt labu honorāru par to tēlu, kuru viņš ir līdz izcilībai izkopis visos savos Facebook un Instagram video.
Galīgi nav tas sliktākais darījums. “Pusotrs spiegs” Latvijas kinoteātros no 8. jūlija!
