Droši vien retais mūsdienās nav dzirdējis jēdzienu “couchsurfing”. Lai arī vietām pavīd viedoklis, ka kaučsērfinga laikmets ir norietējis, austrietis Kristofs Pehofers ir ķēries pie pamatīgāka piedzīvojuma salīdzinoši nesen, 2017.gadā. Tā rezultātā nupat nākusi klajā dokumentālā filmā “Kaučsērfings: Ceļotāja piezīmes” (“Couch Connections”). Kad pieaugušiem cilvēkiem jaunas draudzības izveidojas aizvien retāk, bet jaunā paaudze draudzējas sociālajos tīklos, Kristofs saka: “Laikā, kad tiek celtas sienas, es vēlos ar šīs filmas palīdzību būvēt tiltus.” (“In a time of building walls, I wanna build bridges with this film.”)
Kristofa pirmā pieredze ar kaučsērfingu ar divām avantūriskām un enerģiskām dāmām, nakšņojot pie viņa Vīnē, liek pasmaidīt un saskatīt kādas kopīgas iezīmes. Puisis ir ierauts visā šajā emociju un piedzīvojumu virpulī ar trakajām meitenēm, neesot tam gatavs. Tā vien šķiet – tas būs pirmais un pēdējais izaicinājums. Bet paiet neilgs laiks, un varonis atzīstas, ka viņam kaut kā trūkst. Ir laba izglītība, dzīvoklis, darbs. Bet dzirkstele iekšā ir aizšķilta. Un viņš dodas deviņu mēnešu ceļojumā pa Ziemeļameriku un Āziju.
Deviņas valstis un kopskaitā 53 hosti, kas uzņem Kristofu savās mājās un atver savas sirdis. No eiropietim šķietami pazīstamākās Ziemeļamerikas līdz pat Vjetnamai, kurā, piemēram, kā stāsta filmā, dīvāns vispār ir luksusprece. Publiskā telpa ir kļuvusi par dzīvojamo telpu, kur iedzīvotāji pavada visu brīvo laiku. Mājas ir tikai funkcionālas, un tad nu viesim arī jāguļ faktiski uz grīdas. Tajā pašā laikā Indijā (un arī daudzās citās reģiona valstīs, kurās Kristofs šoreiz neviesojas) viesi ir dievu vietā. Viesim tiks atdots viss un pats labākais, jo tas vēlāk nesīs svētību.
Vērtīgi, ka filmā atainotas arī bažas un pārdomas. Kaučsērfings nav tikai par gultasvietas atvēlēšanu un wifi paroles dalīšanos. Tas ir par iejaukšanos privātajā telpā, savu ikdienas paradumu un rutīnas pielāgošanu vai saskaņošanu, savas ikdienas atklāšanu. Vai viesim būs gana daudz vietas? Vai matracis nebūs par cietu? Vai iztiks tikai ar mikroviļņu krāsni, jo man nav plīts? Nebeidzami jautājumi var nomākt ikviena prātu. Bet vienā brīdī tam vairs nav nozīmes.
Kristofa pieredze Āzijā atgādina arī manu neseno ceļojumu pa Indonēziju. Pēc pirmās nedēļas es skaļi izteicu tieši to, kas izskan šajā filmā un tieši tādēļ ļauj tik ļoti identificēties ar visu notiekošo. Jā, šiem cilvēkiem nav tie labākie dzīves apstākļi, mājvieta, apģērbs… Bet viņu plašās un siltās sirdis, uzņemot ceļotājus, ir neizmērāmas. Un tas ir svarīgākais. Nevis ādas krāsa, tautība vai valoda, kādā tu domā. Mūsu pasaule ir pārāk krāsaina, lai to sašķirotu kastītēs, un “Couch Connections” cenšas ieskicēt tik atšķirīgās pieredzes.
Galvenā varoņa tēls simpātisks šķitīs, domājams, teju ikvienam. Puiša atvērtais prāts, pozitīvā aura un ieinteresētība ikvienā atbruņos jebkuru skatītāju. Viņam interesē citi cilvēki, viņš uzdod jautājumus, iesaistās ēdienu gatavošanā, pasākumos un neizdara pārsteidzīgus secinājumus (vismaz tajā materiālā, kas iekļuvis ekrānā). Tā vien liekas – jā, es arī gribētu doties šādā piedzīvojumā! Kopā ar Kristofu vai vienatnē – tas pat vairs nav svarīgi, jo rodas siltuma un drošības sajūta. Šajā šķietami dusmīgajā un agresīvajā pasaulē Kristofs parāda to beznosacījumu mīlestību un draudzību, kas rodas, esot ceļā, – nekādu saistību, nekādu augsti uzstādītu latiņu. Forša ir tā sajūta, kad ceļā satiec citus ceļotājus un uz brīdi – dienu vai divām nedēļām – jūsu ceļi vienojas. Reizēm pat šķiet, ka jūs esat pazīstami jau visu dzīvi. Bet tad ceļi atkal pašķiras. Tu nekad nezini – vai jūs kādreiz dzīvē vēl satiksieties, nejauši vai apzināti? Tomēr tā sajūta, ka var tā vienkārši piepildīt kāda cita cilvēka dzīvi kaut uz brīdi, izbaudīt, izzināt un piedzīvot, tā apziņa, ka kaut kur pasaulē ir forši paziņas vai pat draugi, – tā dara cilvēku bagātu.
Viens no spilgtākajiem stāstiem dokumentālajā filmā ir par Ņujorkas nūdistu. Sākotnējā pieres saraukšana, domas: “Kā gan rīkotos es?”, kāda mana drauga stāsti par savu kaučsērfinga pieredzi pie nūdista Barselonā un arī Kristofa nelielās šaubu ēnas… Tomēr bezizejas situācija liek pamatīgi izkāpt no komforta zonas, kas beigās kļūst par lielisku draudzību un piedzīvojumiem nedēļas garumā. Atgādinājums un aicinājums ikvienam neizdarīt pāragrus secinājumus un atmest aizspriedumus.
Kad filma bija jau finiša taisnē, režisors un galvenais varonis vienā personā, uzsāka pūļa finansēšanas kampaņu vietnē “Kickstarter”, savācot teju 20 000 eiro no 169 ceļotājiem, ar kuru palīdzību tika veikti pēdējie svarīgie darbi – saundtreka miksēšana, krāsu korekcija un citas detaļas. Simboliska ziedotāju apvienošana un lūgums uzticēties – tieši tāpat, kā Kristofs uzticējies saviem kaučsērfinga hostiem.
75 minūšu garā filma parāda teju visu pasauli un vienlaikus atstāj tik daudz aiz kadra. Acīmredzami ir neiespējami ietilpināt vienā nelielā filmā tik daudz emociju, domu un pieredžu, kas notikušas deviņu mēnešu garumā. Un tādēļ vēl jo likumsakarīgāk, ka uz filmu pirmizrādēm visā pasaulē režisors un galvenais varonis dodas personīgi, tajā skaitā Rīgā 12. februārī. Jo ar kaučsērfingā iepazītajiem cilvēkiem ir par maz, jo tā dzirkstele joprojām ir turpat. Ikviens, kuram šī filma spēj ieinteresēt, ir interesants cilvēks arī Kristofam. Un kur nu vēl labāka iespēja arī skatītājiem noskaidrot visu, kas palicis aiz kadra un ir tikai attāli nojaušams.
– Ilze Pleša
Filma “Couch Connections” būs skatāma kinoteātrī “Splendid Palace” jau 12. februārī! Vairāk informācijas par seansu atradīsiet “Splendid Palace” mājaslapā.
