Holivudas ķeršanās pie patiesu notikumu dramatizēšanas ir sasniegusi to līmeni, kad pieeja, vizualizācija un pat scenārijs ir tik atstrādāti, ka nav vairs svarīgi, par ko tad īsti būs stāsts un kas patiesībā notika, – viss izskatīsies, izklausīsies un “sajutīsies” vairāk vai mazāk vienādi. Tieši šāda tipa kino pārstāve ir Pītera Berga svaigākā katastrofu drāma “Deepwater Horizon: Liesmas okeānā”, kura stāsta par naftas noplūdes katastrofu Meksikas līcī – bet ne par tās sekām.
Pārsteidzoši, bet kliedzieniem “too soon” nav pamata – it kā “nesen”, bet patiesībā kopš katastrofas pagājuši jau seši gadi, kas ir gana ilgs laiks, lai apsmadzeņotu notikušo un veiktu arī secinājumus, kurus atrādīt uz ekrāna. Diemžēl (vai arī par laimi) jau kādu laiku Holivuda izvēlas iet vieglāko un politkorektāko ceļu – par dramatiskiem un vienkārši briesmīgiem notikumiem (no “Lone Survivor” līdz “Pain & Gain”) tiek uzņemtas filmas no to dalībnieku skatpunkta, tādējādi atbrīvojot to autorus no jebkādas atbildības vai viedokļu paušanas (ja vien tas nav Olivers Stouns un “Snowden”), bet padarot pašas filmas samērā sterilas un ļoti līdzīgas viena otrai.
Vismaz “Deepwater Horizon” gadījumā tās autori nebūt nenoliedza šo pieeju, jo veidoja filmu par vienkāršo strādnieku varonību, nevis lielā ekrāna izmeklēšanu par to, kas notika, kurš bija vainīgs un kas tālāk. Nē – to, kas notika, mēs ļoti krāšņi redzēsim, un arī vaina tradicionāli tiek uzgrūsta “lielajām korporācijām” un to alkatībai (Holivudā, kur katra no studijām pieder lielai, alkatīgai korporācijai). Īpaši aicinātā zvaigzne Džons Malkovičs tēlo klišejiski alkatīgo BP (“British Petroleum”) darbinieku, kamēr Marka Valberga un Kurta Rasela varoņi ir varonības, apzinības un goda iemiesojumi – kas patiesībā tā arī varēja būt, diemžēl filma nedod nekādus mājienus par viņu patieso cilvēcību. Bet rezultātā viss ir tā, kā patīk “vienkāršajiem skatītājiem”, kuriem šī filma arī domāta, – daudz domāt nevajadzēs, bet līdzpārdzīvot gan!
Vienu filmai neatņemsi – “kad tā būda brūk”, darbam tiek pieslēgta visa Sapņu fabrikas specefektu jauda, un atšķirībā no kara un līdzīgām filmām šī tēma uz ekrāniem vēl galīgi nav izsmelta, un tādēļ filma izskatās svaigi un vēl neredzēti. Filmās jau pierastā armijas žargona vietā šeit ir specifiski, ļoti šauram cilvēku lokam saprotami termini par “betona kārtas segumu” un līdzīgām lietām, un ir patiešām amizanti skatīties, kā A klases Holivudas aktieri pilnīgi nopietnām sejām tēlo skarbos jūras gultnes urbšanas profesionāļus.
Ja gribas redzēt pārdomas un secinājumus par vienu no lielākajām ekoloģiskajām katastrofām pasaules vēsturē, tad drošāk būs meklēt kādu dokumentālo filmu par tēmu. Bet, ja gribas redzēt Holivudisku, spriedzes un klišeju pilnu notikumu atstāstu par to, kā ir būt uz naftas platformas tās katastrofas brīdī, šī ir absolūti īstā filma, uz kuru doties!
“Deepwater Horizon: Liesmas okeānā” jau kinoteātros!
