Holivudas šausmu filmu un trilleru stūrakmens – home invasion apakšžanrs – šajā gadsimtā piedzīvoja interesantas metamorfozes, kur viens no netīrākajiem exploitation paveidiem (ieslēdziet kaut vai Vesa Kreivena oriģinālo “Last House on the Left”… ja uzdrošināties) vispirms piesaistīja Holivudas A klases režisora un aktrises uzmanību, kuri cītīgi spēlējās Hičkokos (“Panic Room” ar Deividu Finčeru, Džodiju Fosteri, Džaredu Leto un… Kristenu Stjuarti?), bet pēc tam vispār atskrēja bārdaini mumblecore hipsteri un visu saķengāja ar ironiskajiem “You’re Next” un “The Strangers”. Visam pa virsu vēl pirmais “The Purge” ar savu grūti apslēpto politisko zemtekstu. Kas tālāk?

Izrādās, ka atgriešanās pie saknēm – urugvajiešu režisora Federiko Alvareza otrā pilnmetrāžas filma paņem žanru aiz, piedodiet, pautiem un atgriež tur, kur tam ir īstā vieta, patīkami atsvaidzinot ar mūsdienu vēsmām (neiztiks arī bez viegla, neuzkrītoša sociālpolitiskā komentāra), bet vairs bez rotaļāšanās. Stāsts par trim kramplauzēniem, kuri ielaužas akla (!) Irākas kara veterāna mājā, lai nolaupītu tur noglabāto naudu, sākas gana klasiski, bet drīz vien kļūst skaidrs, ka nekas nav tā, kā sākotnēji liekas, – ne kramplauzēnu motivācija, ne arī aklā veterāna šķietami bezpalīdzīgais stāvoklis. Tieši šī spēja manipulēt ar skatītāju uztveri un līdzpārdzīvojumu, vairākas reizes mainot to filmas gaitā un tāpat atstājot mūs ar morālu dilemmu – līdzpārdzīvot varoņiem, kuri to nav pelnījuši, – ir filmas galvenais trumpis.

Tāpat kā fantastisks vizuālais noformējums – var tikai iedomāties, ar kādu bērnišķīgu prieku Alvarezs konstruēja savu “šausmu māju”, lai pēcāk pa to palaistu filmas varoņus kā peles pa laboratorijas labirintu! Kas, iedomājoties salīdzinājumus ar “Zāģi” (un jūs iedomājāties, vai ne?) un pretēji iepriekšējai Alvareza filmai, galīgi nav gory (var droši skatīties arī tie, kas ģībst no asinīm), lai gan dažādu “interesantu momentu” filmā netrūkst – gan vizuāli, gan arī audiāli (aklais, tomēr), taču praktiski nepārtraukta spriedze un salīdzinoši maz t.s. jump scares paceļ šo augstāk par tipisko žanra produktu.

Un Stīvens Lengs! Aktieris, kurš jau ir iecementējis savu lomu kino vēsturē kā galvenais “Avatāru” ienaidnieks, šeit dod paraugstundu tēlojumā ar ķermeni, žestiem un mīmiku (viņa varonis praktiski nerunā) un negaidīti mums visiem ir radījis jaunu, potenciāli ikonisku šausmu filmu ļaundari – par ikoniskumu rādīs laiks, bet novērtēt ir vērts jau tagad!

Skaidrs, ka arī šajā filmā neiztika bez loģikas caurumiem, un, pēc filmas malkojot tēju un to pārrunājot, tie nāks gaismā, bet… šis galīgi nav par to. Ļoti īsa (tikai 88 min), kompakta, asa un, kā agrāk mēdza teikt, “stingra filma” – “Cilvēks tumsā” noteikti ir rekomendējama visplašākajam gan šausmu filmu, gan vienkārši nervus kutinošu trilleru (skat. punktu par mazasiņainību) cienītājiem. Tikai šoreiz, lūdzu, bez turpinājumiem!

“Cilvēks tumsā” Latvijas kinoteātros no 2. septembra.