Kad 2009. gadā iznāca Dienvidāfrikas izcelsmes režisora Nīla Blomkempa fantastikas filma “District 9″, tas izrādījās viens no pēdējo gadu patīkamākajiem pārsteigumiem – ne tikai kinofantastikā, bet kino vispār. Svaiga, gudra, enerģiska un patiesa – tie ir tikai daži epiteti, kuri piestāv filmai, un tādēļ ar Blomkempa nākamo filmu saistījās visaugstākās gaidas. Beidzot “Elysium” ir klāt, un varu apstiprināt, ka tās lielākoties ir attaisnojušās!
Būsim tieši – pat ja šis nav “District 9″ tiešais turpinājums, tad noteikti norisinās tās pasaulē, plus/mīnus 100 gadi un citplanētiešu vizīte, bet citādi viss tas pats. Jo, ja “District 9″ bija vairāk vingrinājums par tēmu “Skatieties, ko es varu!” (īpaši tā arī neiznākušās “Halo” filmas kontekstā), tad “Elysium” jau vairāk ir “Skatieties, ko es gribu!” – ar līdzvērtīgu radošo un vizuālo svaigumu šī filma tomēr piedāvā daudz stabilāku, nobriedušāku stāstu ar klasiskām fantastikas žanra alegorijām, kur visu filmā notiekošo vajadzētu tiešā mērā attiecināt uz mūsdienām. Arī brīdi, kad Meta Deimonā rokās nonāk pavisam īsts railgun – tiešām žēl, ka vēl kādi 100 gadi jāgaida, jo rezultāti ir tiešā nozīmē eksplozīvi!
Kas mani pozitīvā ziņā pārsteidza visvairāk – “Elysium” atkal ir gandrīz ideāla videospēles ekranizācija! Un tas nekas, ka tai pamatā nav videospēle, – ir taču jābūt pavisam tērētam, lai domātu, ka videospēles ekranizācija ir tās sižeta atkārtota izstāstīšana kino formātā. Tā primāri ir sajūta, un šeit Blomkemps arī atbild uz mūžseno jautājumu, kāpēc videospēļu ekranizācijām tā neveicas – beidzot mēs esam sagaidījuši režisoru/autoru paaudzi, kas ir uzaugusi, tās spēlējot, un es esmu drošs, ka Blomkemps (kuram ir 34) ir diezgan rūdīts geimeris. Jo uz vietas ir visas videospēļu dogmas – no sākuma (training) līmeņiem un to pakāpeniskas progresijas līdz “pusbosam”, “pēdējam bosam”, “superierocim” un pārējām. Papildus tam visam filma vienkārši izskatās kā mikslis no “Halo”, “Deus Ex: Human Revolution” un “Borderlands” – nemaz nešaubos, ka mākslinieki un ilustratori šiem projektiem ir vieni un tie paši. Ja nesapratāt neko, ko es tikko uzrakstīju, – vienkārši noskatieties filmu, un viss nostāsies savās vietās!
Par spīti vērienam filmā nav nemaz tik daudz centrālo tēlu – lieki teikt, ka gan Mets Deimons, gan Džodija Fostere atstrādā savus honorārus uz visiem 100, bet Blomkempa favorīts Šarlto Koplejs – uz 150, jo jau otrreiz ir radījis vēl vienu ikonisku filmu ļaundari. Pārsteidza, ka filma ir skarbi R-rated, nevis “Zāģu” cienīgu skatu dēļ, bet tieši smalku, negaidītu brīžu dēļ. Dārga R-rated fantastika Holivudā – tā ir vienkārši fantastika (piedodiet)!
Ir nelielas bažas, ka, līdzīgi kā ar Gaju Ričiju, tieši šo arī no Blomkempa gaidīs turpmāk – un vēlme, lai viņš šīs cerības neattaisno un nekļūst par netīrās, graustu un favelu pārpildītās netīrumnākotnes pravieti, bet gan mēģina sevi citos žanros, laika posmos un līdzīgi, jo potenciāls ir milzīgs. Tikai kaut kas man saka priekšā, ka no fantastikas Blomkemps nekur tik drīz neaizmuks – un tas ir sasodīti lieliski!
