Vai nu Marka Zukerberga, Google vai kādu citu aktivitāšu ietekmēta, pēdējā laikā Holivudā atkal ir aktualizējusies mākslīgā intelekta ideja, un dažādu budžeta mērogu filmas par šo tēmu iznāk viena pēc otras. Izskanēja liriskā “Her” (tās bikses!), izgāzās nepārdomātā “Transcendence” (tas Džonijs!), līdz klāt ir gana britisks un gana novatorisks skats uz lietām no vecās pasaules – psiholoģiski futūristiskais trilleris “Ex Machina”!

Filmu gaidījām galvenokārt tās autora, britu rakstnieka un scenāriju autora Aleksa Gārlenda dēļ. Rakstniekiem salīdzinoši agrā vecumā iepazinis slavu ar romānu “The Beach” (to pašu, pēc kura Dikaprijfilma), Gārlends nesēdēja uz lauriem, bet metās žanru eksperimentos, kuros bija gan postapokalipse (“28 Days Later” ar Deniju Boilu), gan piezemēta fantastika (“Sunshine” ar to pašu Boilu, “Never Let Me Go” ar Marku Romaneku), turēja roku gan uz komiksfilmu (“Dredd”, darbs ar izdevniecību 21AD), gan videospēļu (scenārijs videospēlei “Enslaved”, scenārijs tā arī neuzfilmētajai Nīla Blomkempa/Pītera Džeksona filmai pēc videospēles “Halo” motīviem) pulsa. Taču visi Gārlenda scenāriji, neatkarīgi no notikumu vides, vietas un laika, uzdod vienu un to pašu jautājumu – ko patiesībā nozīmē būt cilvēkam? Viņa jaunākajā darbā “Ex Machina”, kas reizē ir arī Gārlenda režijas debija, šis jautājums iegūst ultimatīvu formu – jo tiek uzdots caur mākslīgā intelekta prizmu.

Programmētājs Kalebs (Domhnals Glīsons) strādā pasaules lielākajā IT kompānijā un, uzvarējis darbinieku loterijā, ierodas uz nomaļu kalnu rezidenci pavadīt nedēļu ar ekscentrisko un noslēgto uzņēmuma dibinātāju Nātanu (Oskars Aizeks). Pats būdams programmētājs (jeb, kā mūsdienās moderni teikt, “stārtaperis”), viņš 13 gadu vecumā izgudroja pasaules populārāko interneta meklētāju (paralēles ir neizbēgamas) un pazuda no publikas acīm, lai strādātu pie… mākslīgā intelekta. Uzzinājis, ka dzerstiņu un relaksācijas vietā būs jāpiedalās interesantā eksperimentā, Kalebs ir sajūsmā, līdz noskaidro, ka mākslīgā intelekta jautājumos Nātans ir ticis daudz tālāk, nekā likās iepriekš – tas parādās Kaleba priekšā apzināti simpātiskas jaunkundzes (Alīsija Vikandere) izskatā. Sākas kaķu un (dator)peles spēle slēgtā telpā, jo katram no šī trīsstūra dalībniekiem ir kas slēpjams no pārējiem…

Patiesībā, protams, mēs šādas filmas jau esam redzējuši (pirmais, kas nāk prātā, kaut kādu iemeslu dēļ ir Keneta Branas “Sleuth” vai Filipa Noisa “Dead Calm”), un ne vienu reizi vien – tikai šoreiz viens no psiholoģiskā trīsstūra dalībniekiem ir androīds, kurš apveltīts ar mākslīgo intelektu, kas, protams, mūsdienās ir vēl aktuālāk. Brīnišķīgas un karjeru definējošas Oskara Aizeka (puisis tālu ies, jā!) performances spēcināta, filma mums uzdod mūžsenos jautājumus, uz kuriem mēs joprojām meklējam atbildes – cik ļoti radītājs ir atbildīgs par to, ko rada? Kas ir tas, kas padara mūs par cilvēkiem? Kas padarīs mašīnu humānu? Kārumniekiem, kam ar “Her” nebija gana, īpaši patiks filmas idejas par seksu ar androīdiem – tam te veltīts gana daudz ekrānlaika, tāpat kā galveno varoņu miesu atrādīšanai (Eiropas filma, kā nekā). Specefektu nav daudz, bet tie ir izcili – jo kalpo stāstam, nevis novērš no tā.

Smalka, plūstoša, emocionāla un psiholoģiski izsmalcināta, galīgi ne tāda, kā sola tās uz spraigu darbību virzītais treileris, filma burtiski nonāk zem ādas un vēl ilgi tur paliek – vai tas nav labākais kompliments?