Režisors Ridlijs Skots atgriež mums un atgriežas pats pie žanra, kurš sen nav bijis uz lielajiem ekrāniem – vērienīga, episka vēsturiska kostīm/cīņu filma, turklāt ar reliģisku kontekstu. Abas tēmas ir, kā mūsdienās pieņemts teikt, “izaicinājums”, jo pirmās vienkārši ir traki dārgas, bet par otrajām var saņemt nosodījumu pat ne no augstākajiem spēkiem, bet no pavisam reāliem cilvēkiem un organizācijām, taču veiksmes gadījumā sekos neiedomājami panākumi – kā to pierādīja “The Ten Commandements”, “The Passion of the Christ” vai paša Ridlija “Gladiator” (par “Kingdom of Heaven” nedaudz zemāk”). Kā ir šoreiz?
Bet šoreiz ir tā, ka Ridlijs izvēlējās iet pa jau iemītu, atpazīstamu un tik ļoti drošo taciņu, kurā jebkuras režisora domas un atkāpes no tradīcijām paliek nepamanītas un burtiski noslīkst šāda tipa filmu tradīcijās un, jā, arī klišejās. Ņemot par paraugu tos pašus “The Ten Commandements”, publisks ateists Ridlijs Skots būvē savu eposu pēc visiem zināmajiem lekāliem, neizvairoties arī no savas pieredzes – sākot ar filmas sākuma cīņu, kura 1:1 atsauc atmiņā “Gladiator” ievadainu (“At my signal, unleash hell!”), un līdz pat tiešām atsaucēm uz “Robin Hood”. Kā jau noprotat, filma visvairāk ir “Kingdom of Heaven”, kā jebkas cits – episka, milzīga, skaista un vērienīga, bet tajā viss tiek upurēts par godu stāstam, arī varoņi, to motivācija un pat svarīgas paša stāsta detaļas.
Daudz šķēpu salauzts par to, ka filmā visus varoņus atveido baltie aktieri, kas ir reizē pluss un mīnuss. Neiedziļinoties šī lēmuma stratēģijā (kura ir pārsvarā balstīta uz mārketingu, kā jebko citu), tas ir bijis pareizs galveno lomu atveidotāju kontekstā –Kristians Beils ir lielisks Mozus, un savā lomā jūtas 100% komfortabli (kas gan reti ir laba zīme), bet Džoels Edžertons ir tikpat nekādi lielisks ļaundaris, kā “The Great Gatsby”, un savu lielo lomu vēl gaida. Bet jo mazāk par otrā plāna lomu atveidotājiem, jo labāk –Āronam Polam un Sigurnijai Vīverei ir burtiski pāris ainas, bet katra Džona Turturoparādīšanās uz ekrāna liek atcerēties “The Big Lebowski” vai, piedodiet, “Transformerus”. Ar to vēlos pateikt, ka tie tikai traucē un rauj ārā no filmas, kura nepavisam nav par viņiem – un, kas jocīgākais, ne Beils, ne Edžertons (un pat ne Bens Kingslijs, kura aģents beidzot trāpīja mērķī) šādas emocijas nerada.
Kas attiecas uz šībrīža skandalozāko tēmu Nr.1, reliģiju, tad šis noteikti nav “Noass” – Skots ne tikai nepiedāvā mums savu traktējumu vai spilgtas, atšķirīgas domas, bet gan izvairās no šīs tēmas, cik nu tas vispār ir iespējams stāstā par Mozu, apelējot uz “reālisma pieeju” un ļaujot skatītājiem pašiem secināt, kur bijis Dieva pirksts, bet kur mēs vienkārši vēlamies to redzēt, līdz ar ko paša režisora “Gladiators” šķiet daudz personīgāka un – jā – reliģiskāka filma.
Skaidrs ir viens – uz vecumdienām Ridlijs šādus eposus taisa “ar vienu kreiso”, tīri praktiskas intereses dēļ (“šoreiz sanāks?”, “kas vēl nav mēģināts?”), bet nevar teikt, ka tas nesanāk, pat ja “bez dvēseles”. Daudz kas nebūs skaidrs, ja nav zināms pamats (t.i. “Vecā Derība”), bet arī neko jaunu filma nesniedz, esot skaista, episka, vērienīga ilustrācija – vispārināts standarts, ko esam jau pieraduši sagaidīt no mūsdienu Holivudas, un nav svarīgi, par supervaroņiem vai par Bībeles varoņiem.
