Kādā Kenijas dzīvojamā rajonā pie “Al-Shabaab” teroristu organizācijas mitekļa loga piezogas pilnīgi neaizdomīgs kiborgkolibri. Uz mājas sijas tup vēl mazāk aizdomīga izlūkvabole. Abi translē video ar mājā notiekošajām aktivitātēm uz Londonu, kur valsts gudrākās galvas – sākot ar karavīriem, pulkvežiem, advokātiem un drošības risku analītiķiem līdz pat Lielbritānijas ministru kabineta amatpersonām – diskutē par to, kurš no visiem ir visaugstākais pie varas esošais, kam par misijas iespējamajiem starpgadījumiem varētu uzgrūst visu atbildību. Tik tuvu teroristu līderu sagūstīšanai viņi vēl nav bijuši, tomēr ielaušanās šajā zonā, lai arestētu teroristu grupējumu, varētu izraisīt karastāvokli, tādēļ tiek izlemts iznīcināt māju ar visiem tajā esošajiem Muhameda parazītiem. Augstu debesīs tikmēr lidinās ASV gaisa spēku drons ar divām Hellfire raķetēm padusē, kas būtu gatavs paveikt savu uzdevumu ar teicamu precizitāti, ja vien plānotajā raķetes piezemēšanās vietā pēkšņi neiemaldītos maza meitene, lai nesteidzīgi pārdotu maizi.

Spriedze šajā stāstā lielākoties ir balstīta uz morālās un ētiskās dilemmas, kurā ir ievīta politiķu iekšējā birokrātija. Savā ziņā, vārds “birokrātija” šeit šķita nedaudz par smagu. Pusotras stundas laikā skatītājs tiek izvests cauri reāllaika militārajai misijai, cik vien reālistiski Holivuda mums to spēj pasniegt. Diskusijas, lēmumu pieņemšanas un situāciju pagriezieni pietika tieši tik daudz, ka, pašai nepamanot, filmas laikā nācās pārcilāt vairākus jautājumus, kuriem iepriekš varbūt netika pievērsta tik liela uzmanība. Viens no tiem noteikti raisīja pārdomas par to, vai tas, ko sauc par birokrātiju, tiešām ir norakstāms tikai uz politiķu neizlēmību, nevēlēšanos uzņemties iniciatīvu un mūžīgo vēlmi priekšplānā nolikt likumu, vai arī tomēr šai situācijai ir arī cilvēciskā puse, kura tiek palaista garām, šķirstot ikdienas notikumus pasaulē, it īpaši, kad runa ir par karu. Filmā nedaudz komiski (bet, visticamāk, arī – pavisam reāli) politiķi sūta neapskaužami neērtus jautājumus katram nākamajam, kurš barības ķēdē atrodas nedaudz augstāk, līdz jautājums atduras pret kādu, kuram pietiek drosme un likumīgās tiesības teikt galavārdu.

Protams, ka tādam likumu lēmējam, kurš sēž tūkstošiem jūdžu attālumā, dzerot tēju un vērojot, kā pašnāvnieki savā nodabā piemēra spridzekļu vestītes, ir vairāk saprašanas par to, ka pēc misijas nāksies atbildēt par sekām, lai arī kādas tās nebūtu. Jo, kā jau visiem zināms, medijiem ļoti patīk no pilnīgi visām ziņām izvilkt mēslu un aprunāt to līdz pasaules malai. Ja tu nogalini teroristu organizācijas priekšnieku un pie reizes paķer līdzi nabaga bērnu, kas nevainīgi stūrītī pārdod maizi, tu esi mežonis. Ja tu nenogalini meiteni, palaid garām iespēju novērst masveida slepkavību un pasaule padzird, ka tu par to zināji un neko nedarīji, tu nemāki darīt savu darbu un par to tevi dīrās, kamēr tu atkāpsies no amata. Tikmēr tie, kuru uzdevums ir tikai un vienīgi pielikt punktu sešus gadus ilgai misijai, izmantos jebkādus ciniskus un bezjūtīgus paņēmienus, pierādot, ka vienas deviņgadīgas meitenes dzīvība nav tik svarīga, cik iespējama pašnāvnieku darbība, kas izdzēstu teju 80 dzīvības. Kas, protams, ir loģiski. Kas ir tieši tas, ko reizē filma arī cenšas paskaidrot. Tu pats sevi nepamanot esi ielicis jebkurā no pozīcijām un nevari atrast nevienu, kam nebūtu taisnība. Šajā brīdī tu sāc svārstīties par to, ko tu pats darītu, ja stāvētu kādā no pusēm, saprotot, ka vienas īsti pareizās atbildes jau laikam nemaz nav. Šādā spēlē nav ne balto, ne melno, un, pat ja izvēlies viedokli, kurš šķiet pareizākais, joprojām jūties tā, it kā atrastos starp akmeni un cietu virsmu.

Tehnoloģijas filmā, protams, nav nekas prātam neaptverams, pieņemot, ka tas, kas tajā tika atainots, visticamāk, ir mazāk nekā puse no puses visu drošības spēku rīcībā esošo gadžetu. Tajā pašā laikā ar to, ko mēs redzējām, mums pietika, lai saprastu, cik liela loma tehnoloģijai ir misijās, kurās ir nepieciešama precizitāte un steidzama lēmumu pieņemšana, turklāt – kad ietaupītais laiks dod iespēju uzklausīt viedokli arī no ministru kabineta. Arī stresā iedzīto pilotu atspoguļojums, kuru vienīgais uzdevums ir sēdēt šaurā būcenī nekurienes vidū un klausīt pavēlēm uz vārda, palaižot nāvējošas raķetes pret cilvēkiem, kas atrodas uz cita kontinenta, atstāja nedaudz vielas pārdomām. Protams, filmā attēlotā bezsirdība šķita nedaudz pārspīlēta, jo esmu vairāk nekā pārliecināta, ka pēc šāda tipa misijām jebkuru šī amata pārstāvi sagaida komanda ar psihologiem, terapeitiem un jebkuras reliģijas mācītājiem, ja nepieciešams. Turpretī šeit abi piloti tika atstāti uz sabrukšanas robežas, lai gan viņi bija tie, no kuriem bija atkarīga visa misijas būtība.

Lai nu kā, viens no filmas spēcīgākajiem elementiem bija aktieri. Pat misters “I am the captain now” (Barkhads Abdi) ir salabojis dentālo katastrofu uz savas sejas un nu ir nopietns aktieris nopietnā filmā ar pašam savu nopietno action epizodi. Helēnas Mirenas atveidotā bitch-boss un Ārona Pola līdzjūtības pilnā seja bija unikāla saspēle, ko katru dienu nav iespējams pieredzēt. Un, protams, viens no iemesliem, kāpēc vispār šī filma mani uzrunāja, bija fakts, ka Alans Rikmens tajā atveido savu pēdējo pilnmetrāžas lomu (neskaitot savas balss aizdošanu drīzumā gaidāmajai Alice Through the Looking Glass). Un ne velti. Domāju, ka viņš pats noteikti lepotos ar domu, ko šī filma sevī ietver. Turklāt savu aktiera karjeru viņš noslēdza ar ļoti spēcīgiem vārdiem un izgāja pa durvīm neatskatoties. Try not to cry. Lie Down. Cry a lot.

Viena lieta, kas man nedaudz nojauca visu filmas garu, bija fakts, ka meitenes liktenis tomēr netika paturēts noslēpumā. Bet tad es atcerējos, ka filmas paliek filmas un Holivudai jebkuru grāvēju patīk sabojāt, pievienojot stāstam liekas emocijas, kas novirza no galvenās domas. Būtu pieticis arī, ja drāmas karaliene būtu palikusi Helēna Mirena un viņas bezsirdīgās pavēles saviem padotajiem, kuriem, šķiet, vienīgajiem bija kaut kādas emocionālās pazīmes par to, ka viņu darbs padara pasauli par labāku vietu par paša sirdsapziņas cenu.

Atskaitot pašsaprotamos teroristu draudus, stāsta priekšplānā netika izvirzīti izteikti sliktie tēli vai sazvērestības teorijas, kas apvij militārā dienesta ikdienas darbu. Tā drīzāk intriģējošā veidā un ierobežotā laikā piespiež skatītāju aplūkot neapskaužamas situācijas risinājuma attīstību caur dažādām lēcām, kur katrs viedoklis un iznākums liek nedaudz pakustināt smadzenes. Domāju, ka šī ir viena no labākajām šāda žanra filmām, kas nenogurdinoši, bet piesardzīgi un inteliģenti pasniedz samērā precīzu algoritmu par karu 21. gadsimtā un visiem tajā iekļautajiem bandiniekiem, cik nu no Holivudas fikcijas par tēmu “skat, kā mēs nesavtīgi glābjam pasauli” tas vispār ir iespējams. Un, lai arī līdz šim filma nav bijusi izteikti skaļa, tā noteikti ir pelnījusi lielāku auditoriju. (Joks par to, kā es kinoteātrī plkst. 21:30 sēdēju viena pati).