It kā nevajadzētu atkārtoties, bet tomēr – līdz savai nu jau sestajai daļai “Fast & Furious” filmas ir nogājušas garu ceļu, no brutāla “Point Break” rīmeika ar ielu sacīkšu braucējiem sērferu vietā, izbraucot cauri neona hiphopa apspīdētajām Majami ielām, paviesojoties Tokijas vidusskolā un finišējot rūdīta kriminālkino teritorijā, ar FIB, narkotiku tirgotājiem un laupīšanām. “Fast & Furious 6″ cenšas neatpalikt, tapēc šeit mums ir globāla, Džeimsa Bonda cienīga sāga ar tankiem, lidmašīnām, militārajiem superieročiem, padsmit galvenajiem varoņiem un – protams – strītreisingu ar spriganu repčiku fonā!

Uzreiz atzīšos godīgi, lai tālāk varat nelasīt – šis ir precīzi tas gadījums, kad “filma patika, bet… “ Bet! Neieslīgstot spoileros un situāciju aprakstos (kur jāsaka, ka ja pat es izmantoju argumentu “filma nebija reāla”, tas nozīmē, ka viss ir daudz, daudz nopietnāk, jo šo argumentu cenšos neizmantot nekad), filmas centrālā vaina ir strikti emocionāla – ja iepriekšējā daļa bija ārkārtīgi patīkams pārsteigums, kuru negaidīja neviens, tad uz šīs daļas pleciem gūlās visai pamatīgas cerības, kuras bija grūti (lai neteiktu – neiespējami) pilnībā attaisnot. Un tieši šajā daļā filmas autori atcerējās par kārtas numuru (jau sestā filma!) un pieņēma, ka pie ekrāniem ir palikuši paši uzticamākie un erudītākie seriāla fani (pat ja tieši iepriekšējo daļu noskatījās gazilions cilvēku), tapēc filma nevis vienkārši atsaucas uz iepriekšējo daļu notikumiem – tā ir būvēta uz tiem, jo dažādi trešā plāna personāži pēkšņi izrādās pelēkie kardināli, kā arī mēs beidzot redzam, “kā tad patiesībā viss notika” (paņēmiens, ko filma izmanto ne reizi vien). Šis arī ir tas brīdis, kad filmas centrālo tēlu skaits sāk tuvoties otrajam desmitam, bet viņi paši nu jau pilnībā ir pārvērtušies par staigājošām karikatūrām (citi varbūt teiks, ka tas notika jau pirmajā daļā), kuru attiecības action ainu starplaikā vairāk atgādina kaut ko no “Hameleonu Rotaļām”, ar atbilstošiem dialogiem un aktierspēli.

Un tās arī visas sūdzības – nevajag pārprast, filma joprojām ir spraiga, smieklīga un fantastiski izklaidējoša, lai gan mēs vairs nerunājam par to, vai tas ir siers vai nē, bet gan par to, cik lieli ir tā caurumi (dūre tiek cauri). Cerams, ka jau anonsētās 7. daļas režisorsDžeimss Vans (kurš pie seriāla stūres nomainīs jau visās nozīmēs sagurušo Džastinu Līnu) varēs nedaudz piezemēt filmas notikumus, piešķirot tiem ne nostalģisku, bet patstāvīgu vērtību. Lai gan mūždien runīgais Vins Dīzels jau spriedelē par 8. un 9. daļām…