Laikam sākšu ar filmas ielikšanu plauktiņā – šī ir lieliska filma, ko noskatīties kopā ar mammu. Pati Florense Fostere Dženkinsa, kuru kā vienmēr nevainojami atveido Merila Strīpa, ir reāla personība – amerikāņu sabiedrības dāma, kura bija liela mūzikas cienītāja un atbalstītāja. Lai gan sākotnēji viņai paredzēja veiksmīgu pianistes karjeru, rokas trauma pārvilka svītru šiem plāniem. Tomēr sapnis par mūziku un skatuvi palika dzīvs.

Florenses nerimstošā mīlestība pret mūziku (un, šķiet, arī viņas devība pret māksliniekiem) pulcēja ap viņu gana plašu draugu un atbalstītāju loku, kuri vairāk vai mazāk pievēra acis uz faktu, ka viņas sapnis par dziedātājas karjeru ir visnotaļ absurds, jo jaukajai dāmai gluži vienkārši nav balss. Īpaši sirsnīgs viņas karjeras balstītājs bija viņas vīrs Sinklērs Beifīlds (Hjū Grānts), kura paša aktiera karjera nebija nosaucama par pārāk izdevušos. Hjū šeit ir kā vienmēr šarmants un pat nedaudz uzdejo! Sirsnība un pieķeršanās starp Florensi un Sinklēru ir gluži vai sataustāma. Ceļā uz skatuvi viņiem pievienojas arī nedaudz nervozais komponists Kosmē Makmūns, kuru attēlo Saimons Helbergs un kurš labāk zināms ir tiem, kuri seko līdzi seriālam “The Big Bang Theory”.

Filmas stāsts nav tikai par sievieti, kuras dziedāšana ir tik nepiemērota skatuvei, ka pārspēj pat dažus no ilūzijās dzīvojošajiem eksemplāriem, kas ik gadus plašā skaitā ieradās uz “American Idol” noklausīšanos. Šis ir stāsts par mīlestības dažādajām sejām. Par mīlestību uz mūziku. Par rūpēm un draudzību. Par piepildītiem un nepiepildītiem sapņiem. Un par kādu ļoti optimistisku sievieti, kura par spīti tam, ka dzīve viņai neiedalīja gribētās kārtis, nekļuva rūgtuma pilna, bet turpināja priecāties un baudīt to, kas ir. Un šī, iespējams, ir visbiežāk aizmirstā dzīves gudrība.