Neliegšos un pat nedēvēšu sevi par pseidointelektuāli. Es vienkārši esmu cilvēks, kurš raksta par filmām bez samaksas un tikai tad, kad tiešām ir sakrājies. Iespējams, neiztiekot bez dažiem spoileriem, jo kā gan citādi kaut ko var uzrakstīt par M. Naita Šjamalana filmu. Viņa jaunākais veikums “Misters Stikls” (“Glass”) ir īpašs gadījums – pēc gadiem ilgas publiskas zākāšanas un apšaubām izvēlēm šis ekstravagantais režisors ir izdomājis veidu, kā parādīt lielu vidējo pirkstu tiem, kas neticēja.

Ceļš uz “Glass” sākās pirms 19 gadiem ar “Neievainojamo” (“Unbreakable”). Tad Šjamalans vēl bija visspožāko starmešu gaismā un Brūss Viliss vēl kontrolēja, kurus līgumus viņš aptraipa ar tinti. Šīs negaidītās triloģijas eksistence vairāk gan velk uz to, ka Šjamalanu atšuva visi iespējamie producenti un neatlika nekas cits kā pašam finansēt darbus, kuros varētu īstenot savas slimākās fantāzijas. Pēc “Sašķeltā” (“Split”) veiksmes pirmajos seansos viņš acīmredzot nonāca pie slēdziena, ka parādus nomaksāt varēs, un fiksi beigās iemeta Vilisa atveidotā Deivida Dana cameo. Tas kvēlākajiem faniem apliecināja, ka, jā, būs arī SCU jeb “Shyamalan Cinematic Universe”. Tā arī, iespējams, līdz skatītājiem nonāca “episkā kulminācija”, ko dēvē par “Glass”.

Līdzīgi kā vairāki citi Šjamalana darbi, filma pārsvarā garlaiko, kamēr netiek atklāts mega lielais, pārsteidzošais sižeta pavērsiens. Tad skatītājs sāk tīt filmu atpakaļ un analizēt katru sīkāko detaļu, kas iekustināja notikumu negaidīto virzienu. Līdz tam tiek dota ne visai unikāla iespēja skatīties uz konservatīvu psihiatri, kas apskaidro iepriekš notikušo skatītājiem, kas nav redzējuši “Unbreakable” un “Split”. To nākas vērot vismaz pusotru stundu, jo pats labākais atstāts pēdējām 20 minūtēm. Protams, var sēdēt un kasīties par izniekoto laiku, kuru varēja labāk pavadīt kādā bārā vai internetā, mainot kriptovalūtu, lai savai otrai pusītei nopirktu dārgas šmotkas.

Ir tik tiešām grūti ielīst Šjamalana prātā un nolasīt, kādu vēstījumu viņš vēlējies nodot skatītājiem. Iespējams, šis režisors patiešām ir zaudējis asumu un jaunākajos darbos cenšas atkārtot savu lielāko meistardarbu veiksmes formulu. Tomēr, ņemot vērā visu, kam viņš izgājis cauri pēdējo gadu laikā, Šjamalans ir izvēlējies iet citu ceļu.

Kā jau minēts virsrakstā, “Glass”, ļoti iespējams, ir režisora grēksūdze – sapulcējis savas karjeras veiksmīgākos tēlus vienā kadrā un caur tiem izgāzis visu žulti. Supervaroni Deividu Danu var uztvert kā to  Šjamalanu, kurš uztaisīja “Sesto prātu” (“The Sixth Sense”) un “Unbreakable”. Savukārt Zvērs un Misters Stikls ir Šjamalana ļaunais alter ego, kurš izveidoja “Notikumu” (“The Happening”) un “Leģendu par pēdējo gaisa pavēlnieku” (“The Last Airbender”). Šos tēlus vieno supervaroņu tēma – visi ir ģeniāli savā ziņā un pastāvējuši par savu. Par spīti tam, priekšā stājās Sāras Polsones atveidotā psihiatre, kuras misija ir ierobežot un pārliecināt, ka viņi ir pilnīgi jukuši. Neatliek nekas cits kā secināt, ka psihiatre ir metafora Holivudas studiju sindikātam un interneta komentētājiem, kas Šjamalanu gandrīz vai noraka ar zemi.

Skatoties filmas notikumu attīstības gaitu, var vilkt neskaitāmas paralēles ar Šjamalana karjeru. Patiesībā ar “Glass” Šjamalans reizi par visām reizēm vēlas parādīt, ka viņš ir revolucionārs režisors, kurš aizsācis jaunu kino laikmetu. Ne velti viņš pats filmā parādās trešā plāna lomā, laužot “ceturto sienu” un sakot, ka pirms 15 gadiem darījis blēņas. Tieši ap to laiku Šjamalans bija uztaisījis “Ciemu” (“The Village”) un lika pamatus, maigi izsakoties, savdabīgajai “Ūdensmeitenei” (“Lady in the Water”). Gadi ir gājuši un, ņemot vērā viņa komentāru, atliek secināt, ka savus jaunākos veikumus, ieskaitot “Glass”, Šjamalans uzskata par sava īstā potenciāla pielietojumu. Var čīkstēt un pīkstēt par viņa raibo filmogrāfiju, bet nenoliedzami ir tas, tā spēj izraisīt krietni lielāku rezonansi nekā jebkurš Andra Kiviča sānsolis. Pilnas auditorijas savāks gan “Glass”, gan jebkurš cits šī apbrīnojamā dīvaiņa veikums.

Silti gan ieteiktu šo filmu skatīties agrā sestdienas rītā. Tad zālē nebūs sapulcējušies mazgadīgi ambāļi, kuri zemā vecuma ierobežojama un žanra klasifikācijas “šausmene” dēļ izbojās jums seansu. Nebūs jāklausās angļu, krievu un latviešu lamuvārdu savienojumi ik reizi, kad izskanēs kāds brangāks skaņu efekts. Tā vietā varēsiet izbaudīt šī režisora jaunāko meistardarbu tieši tā, kā viņš to ir iecerējis – kapa klusumā. Zālē jābut tikai skatītājam un ekrānam, kas smadzenes var aizvest līdz īssavienojuma robežai. Lai ko Šjamalans savas karjeras laikā būtu sastrādājis, viņa prāts strādā mistiskos veidos, un katra tā izvirtība ir jūsu naudas vērta. 

“Misters Stikls” jau skatāma kinoteātros!