Ir tāda sajūta, ka ar savām pēdējam filmām Deivids Finčers visu laiku cenšas kaut ko pierādīt – ar “Zodiac” to, ka ir iespējams uzbūvēt precīzu noteikta perioda kopiju, pat ja uz celuloīda, ar “The Curious Case of Benjamin Button” to, ka Finčam nav svešs romantiskais lielā ekrāna eposs, ar “The Social Network” to, ka ir iespējams izveidot aktuālu filmu par joprojām aktuālu notikumu, bet ar “The Girl With the Dragon Tattoo” – to, ka vienkārši var labāk par oriģinālu! Ne visi šie centieni izdevās, un arī kaut ko pierādīt vislabāk ir sākumā pašam sev un tikai tad – citiem.

Bet ar “Gone Girl” Finčers beidzot nolēma pierādīt skatītājiem, ka nekādā ziņā nav snobiskais režisors (patiesībā, protams, ir, bet tāpat mīlam), bet gan domā par tiem saviem talanta cienītājiem, kuri kino vēlas baudīt arī kā vienkāršu izklaidi, nevis mudinājumu iet prom no korporatīvā darba, pārcelties uz dzīvi graustā un sākt vārīt ziepes (maniakālu alter ego pašsaprotamu iemeslu dēļ izlaidīsim), un tieši šādi filma nostrādā vislabāk – hiperkvalitatīvs, līdz perfekcionismam nostrādāts “kvalitatīvais mainstream” un crowd pleaser, domājams, ka būs viena no tautā iecienītākajām Finčera filmām. Arī tāpēc, ka savā būtībā… patukša.

Ko? Atkal kritika? Atceros, ka par savu “The Girl With the Dragon Tattoo” recenziju saņēmu neglaimojošu komentāru no režisora Uģa Oltes (pārfrāzējot – “Nu kā tā var rakstīt?”). Neesmu mainījis savas domas par filmu, tāpat kā par to, ka Finčers man noteikti ir Top 3 no šobrīd aktīvajiem režisoriem – bet piekritīšu Kventinam Tarantino (bet protams!) par vienu lietu. Kannu konferencē QT atklāja, ka viņam un viņa draugiem Finčers ir Top 1 perspektīvākais Holivudas režisors, kura labākā filma vēl tikai priekšā! Pilnībā pievienojos, tāpēc no Finčera gaidu un prasu daudz, daudz, daudz vairāk nekā no jebkura cita.

Bet tikmēr – ja kaut daļa Holivudas “kvalitatīvā meinstrīma” būtu tāda kā “Gone Girl”, mūsdienu kino izskatītos citādi. Un tas taču ir Finčers – visi uz kino!