Jau nedēļu uz ekrāniem jaunākā un līdz šim arī neparastākā “Marvel” komiksfilma “Guardians of the Galaxy” – iepriekš neviena pieskaitāma cilvēka nedzirdēta un nepazīta jocīgu kosmisko supervaroņu komanda (kuras sastāvā arī kareivīgs jenots un runājošs koks, nu wtf, tiešām), bet jau nedēļu apspriestākā, diskutētākā un arī publikas un kritiķu apjūsmotākā gada komiksfilma! Kā tad tā tas viss ir sanācis? Mēģināsim tikt skaidrībā!
Tas, par ko es ļoti cienu “Marvel Studios” filmu veidotājus (un esmu gatavs pievērt acis uz dažām nepilnībām un nekorektiem gājieniem no viņu puses), ir viņu tā saucamais kontrolētais risks – lieta, kas nepiemīt ne “Fox”, ne “Sony” “Marvel” filmām, kur nu “Warner Bros.” DC filmām. Paļaušanās uz pēctitru ainām kā nākamo filmu tīzeriem, neiedomājami ambiciozais fāžu (“Phase I”, “Phase II”…) plāns vai vienkārši žonglēšana ar žanriem vienas sērijas filmās, tas vienmēr bija gan traki riskanti, gan precīzi kontrolēti!
Un tieši “Guardians of the Galaxy” to demonstrē vislabāk – no vienas puses, tā ir “mainstream” publikai pilnīgi nezināma jocīgu supervaroņu komanda, mazpazīstami aktieri ar “tuklo” Krisu Pratu pilnīgi citādā lomā un burtiski no sūdiem (“Troma Studios”, filma “Slither”) izlobījies mazbudžeta filmu režisors-ekscentriķis Džeimss Gans, kosmiskā tēma, 70. gadu skaņu celiņš… Risks riska mugurā, un citi skrien nopakaļ. Bet jau ar pirmo filmas ainu, kur Džeimsa Gana draugs aktieris Gregs Henrijs izspēlē pilnīgi piezemētu, Holivudisku ainu, ir skaidrs, ka “Marvel” groži tiek atlaisti tikai virtuāli un te viss ir precīzi aprēķināts, lai patiktu vispār visiem. Bet filmas ievadtitru laikā, kur Krisa Prata varonis vienlaikus dejo pie “Redbone” “Come and Get Your Love” un smalki parodē “Raiders of the Lost Ark” ievadainu, tu virtuāli piecelies un sāc aplaudēt, jo ir skaidrs, ka ar filmu viss būs vislabākajā kārtībā!
Un tas tiešām ir tikai sākums – Gans izrādījās ideālais “Marvel” sabiedrotais (kas nedaudz izbrīna – pretēji tikpat ekscentriskajam Edgaram Raitam), mūsu acu priekšā ir dzimusi jauna ironiski “badass” kinozvaigzne (gandrīz jauns Harisons Fords), skatītāju un rotaļlietu veikalnieku mīluļi Raķete un Grūts vēl ilgi neliks mums mieru. Un humors – filma ir praktiski komēdija, varbūt (visdrīzāk) pat faktiski, ar jokiem visām gaumēm! Un tas nekas, ka filmā trūkst spēcīgu ļaundaru, “MacGuffin” ir jau neskaitāmas reizes redzēts citās, tostarp “Marvel”, filmās, un tas viss ir vairāk varoņu “intro” nekā jebkas cits – filmas pasaulē, kura minimāli saskaras ar citām “Marvel” filmām, visvairāk atgādinot par “Star Wars” oriģinālo triloģiju, gribas atgriezties tūlīt pēc beigu titriem (kuri šoreiz nebeidzas ar tīzeri, bet gan ko interesantāku – filmas stilā), un tas arī ir galvenais!
Pārsātināta ar neskaitāmām atsaucēm uz burtiski visu, tā šķietamos bezgalīgos riska mīnusus pārvērta vienā treknā, pat ja haotiskā un vizuāli jocīgā plusā un atstāj skatītāju ar diviem jautājumiem – kā tagad uztvert visas pārējās (esošās un nākamās) “Marvel” filmas un kā izturēt līdz 2017. gadam, kad gaidāmi šīs raibās kosmisko “d-caurumu” piedzīvojumu turpinājumi.
