Ak, plēsoņas, jūs plosāt manu sirdi jau kopš bērnības. Ne burtiski, kā to darāt filmu pasaulē, graizot cilvēku sirdis pa labi un pa kreisi, bet jūsu skaistās sejas, cēlie augumi, lieliski veiktie pedikīri, kā arī “Colgate” reklāmu smaidi mani apbūruši, un tiem vienmēr bijusi īpaša vieta manā kino sirdī.

Oriģinālā “Plēsoņa” (1987) ir viena no manām visu laiku iemīļotākajām filmām jau kopš bērnības. Tolaik uz filmu skatījos kā tikai uz tīru action, mačo, izpriecu filmu, kur muskuļoti, testosterona pilni vīri ar Ārniju priekšgalā bliež pa džungļiem un cīnās ar plēsoņu, bet, laikam ritot uz priekšu, darbu spēju novērtēt pavisam citādi – kā lieliski nofilmētu, teicami nostrādātu, ideālas noskaņas pilnu zinātniskās fantastikas darbu, kur muskuļoti, testosterona pilni vīri ar Ārniju priekšgalā bliež pa džungļiem un cīnās ar plēsoņu.

Ar plēsoņām gājis visādi – kāpumi, kritumi lieliski raksturo nākamās plēsoņas filmas pēc oriģinālfilmas. Vairāk jau laikam kritumi. Nebūs noslēpums, ka lielākajai  daļai plēsoņas fanu, lasot ziņas, ka Šeins Bleks (“Kiss Kiss Bang Bang“, “The Nice Guys“), kurš oriģinālajā filmā atveidoja Hokinsu, ir piesaistīts pie projekta kā centrālā persona, ieņemot režisora un scenārija autora krēslus, lika mazajām plēsoņu sirdīm sarosīties un kņudēt vēderam, jo šī vīra iepriekšējie darbi un spējas noteikti lika cerēt, ka atdzīvināt plēsoņu franšīzi viņam būs pa spēkam.

Filmas “Plēsoņa: Atjaunots” (2018) darbība risinās mūsu laikos. Uz zemes avarē plēsoņu kosmosa kuģis, kurš sevī nes daudz noslēpumu. Nejaušības rezultātā pie plēsoņu aprīkojuma tiek bijušais jūras kājnieks Kvins Makena (Boids Holbruks), kura mazais dēls Rorijs (Džeikobs Tremblejs), pateicoties aprīkojumam, nosūta signālu kosmosā. Uz zemes ierodas plēsoņu mednieki –  citi plēsoņas. Johaidī, plēsoņu ballīte garantēta.

Bet vai režisoram izdevās atdzīvināt franšīzi?

Jā un nē. Filmai ir dažādas interesantas idejas, tēmas, kuras apspēlētās, bet ne līdz galam labi izvērstas – cīņa par izdzīvošanu, par cilvēci, pastāvēšanu. Tas viss deva lielas āres, kur plesties, izvērst spārnus un radīt kaut ko eksistenciāli iespaidīgu plēsoņu pasaulē. Jā, es to domāju pilnīgi nopietni – sākot ar cilvēku, plēsoņu mijiedarbību, cilvēces iznīcību, plēsoņu vēsturi, no kurienes nāk šie radījumi, kāda ir viņu motivācija, kādas filmas viņi skatās, vai kāds no viņiem ir vegāns. Šeins Bleks tam pieskaras, bet tikai ar pirksta galu, līdz galam nesataustot vai nemaz negribot sataustīt iespējamos plašumus un nesperot kāju neapzinātos apvāršņos.

Bet varbūt vienkārši es nepareizi skatījos filmu? Iespējams, tam nebija jāpievērš tik liela uzmanība. Filma neiztiek bez sūdīgiem momentiem, nedaudz samocītas montāžas, jocīgiem iznākumiem un risinājumiem, klišejām, datorgrafika brīžiem ir ne pārāk augstā līmenī, action, lai gan ir daudz, vietām ir diezgan juceklīgs. Filmai ritot uz priekšu, tā kļūst stulbāka un sviestaināka, bet skatītājam jābūt īpatnējam, lai neko neizbaudītu no brīžiem notiekošā farsa.

Tas, kas vienmēr mani ārkārtīgi uzrunājis oriģinālajā filmā, ir atmosfēra, ko uzbūra filmas režisors Džons Maktīrnans – ar klusumu, vietu izvēli, baiļu sajūtu, fantastisko mūziku un sajūtu, ka džungļi ir vēl viens dzīvs filmas personāžs. Šajā filmā tikai pāris brīžos spēju sajust atbalsi no pagātnes. Pirms filmas noskatīšanās ļoti interesēja, vai Bleks oriģinālās daļas mūziku izmantos arī šajā filmā, ko viņš arī izdarīja. Vienīgā problēma bija tāda, ka katru reizi, kad es izdzirdēju ikonisko mūziku, pie sevis sacīju: “Nē, nevajag! Slēdz ārā! Tavam darbam ir jānopelna šī mūzika. Tu nedrīksti vienkārši tāpat uz citu pamatiem būvēt savu mazo būdiņu.”

Līdzīgi man gāja ar “Rokija” sāgas filmu “Creed” (2015), kuras laikā gaidīju, kad režisors Raiens Kūglers ieliks ikonisko, pacilājošo “Rokija” filmu mūziku kāda treniņa laikā, bet viņš to nedarīja. Un tikai pašā filmas kulminācijā, kad Apollo Krīda dēls no sava boksa ringa stūra ceļas kājās pēdējam raundam un skan Rokija vārdi “Cause you’ŗe a Creed and I love you, kid”, sāk skanēt fantastiskā “Rokija” mūzika un man acīs ir asaras no aizkustinājuma. Lūk, tas bija pelnīti, godīgi un cieņpilni pret priekšgājējiem.

Bet šeit mūzika ir nepelnīti, nevietā ievietota, un tāpēc rodas sajūta, ka mūzika ir izniekota, lai tikai censtos uzburt agrāko dienu spožumu. Skaidrs, ka salīdzinājumi ar oriģinālo filmu varbūt nav īsti vietā, bet tie ir un būs, jo latiņa, ko uzstādīja Maktīrnans ar komandu, sajūta, ko viņš spēja uzburt uz ekrāna, bija nepārspējama. Žēl jau tāpēc, ka šī “Plēsoņas” daļa varēja būt daudz labāka, saturiski profesionālāk veidota ar pamatīgāku segumu un vīziju, kur doties. Un tas ir viegli jūtams, tādēļ ir mieles. Tai trūka iespaidīgo plašumu – filmēšanas laukumi, dekorācijas brīžiem bija ne pārāk glītas un interesantas. Papildus tam samocītā montāža nedeva labu pienesumu, jo brīžiem nav īsti skaidrs, kur varoņi atrodas, kas notiek, kurš no viņiem ir miris, cik tālu viņi ir viens no otra. Filmas nobeiguma daļa liekas īpaši sasteigta, nekārtīga, līdz galam nepārdomāta, kas liek domāt, ka šī filmas daļa, iespējams, tika pārfilmēta.

Ko es gaidīju no jaunās “Plēsoņas”? Jaunu plēsoņu izskatu, asiņu jūru, action, vardarbību, stulbus jokus, cilvēku mētāšanu un graizīšanu. Vai es to sagaidīju? O, jā!

Lai gan recenzija ir vairāk ar negatīvu pieskaņu, būtu melots, ja teiktu, ka neizbaudīju filmu. Es patiešām izbaudīju tos trakumus, kas ir redzami uz ekrāna. Filmā ir gan lielisks action, gan brutāla vardarbība, gan smieklīgi, amizanti dialogi, gan pāris interesanti tēli un personāži (diemžēl ne pārāk labi attīstīti). Aktieri savu darbiņu padara labi, atzīstami, un katrs dod savu pienesumu kopējai bildei. Daudz domāju, ka filma iekāps baigā peļķē, kad filmā parādījās komiskie, bijušie armijnieki, specvienību kareivji, kuri piebiedrojās galvenajiem varoņiem cīņā ar plēsoņām. Kļūdījos, jo tas nebija kaitinoši un viss bija ieturēts rāmjos, ja to vispār var teikt par Šeina Bleka rakstītajām filmām. Bet, iespējams, tieši šāda bija filma, ko Bleks bija iecerējis, kad ķērās tai klāt, – jaudīga, fanātiska, brutāla un ar minimālu sentimentālisma piedevu. Ja tā, tad visu cieņu. Ja ir vēlme labi pavadīt laiku, uz priekšu. Goda vārds, es labprāt vēlreiz filmu noskatītos jau tagad. Paķeram popkornu, nedaudz izslēdzam savu nopietnā kinokritiķa aci un vienkārši izbaudām trakulības.

Filmas vērtējums: 3/5

If it bleeds, we can kill it,

Reinis Važa