Stipri “iekavējuši” turpinājumi vienmēr liek mazliet satraukties un, sekojot aktiera, sportista un staigājošā motivētāja Dveina Džonsona paraugam, izbrīnā pacelt kreiso uzaci – vai tiešām izdosies? Bet kas tad var neizdoties ar šķietami tik vienkāršu tēmu kā “Independence Day” turpinājums? Tas pats režisors, gandrīz tie paši cilvēki, mūsdienu specefektu jauda… Divdesmit gadus gaidījām, beidzot sagaidījām! Vai bija vērts pūlēties, vai bija vērts gaidīt?
Pirmie trauksmes signāli nāca no vienīgās oriģinālās filmas superzvaigznes Vila Smita – pat neskatoties uz to, ka aktiera karjerai nudien neklājas spoži, Lielais Vils katapultējās no projekta vēl scenārija līmenī (par ko viņa varoni filmā piesmej vismaz trīs reizes). Otra oriģināla superzvaigzne, Džefs Goldblūms, ir atpakaļ ierindā, bet izskatās tā, it kā visu filmu būtu pavadījis ar pārpildītu grādīgā glāzi rokās (kuru, visticamāk, post-production laikā no Džefa rokām “izgrieza” specefektu burvji). Domāju, ka raksta tonis nu jau ir pavisam skaidrs, tādēļ – kārtis galdā!
Šķiet, ka filma radīta tikai tādēļ, lai nopelnītu uz oriģināla 20. gadadienas rēķina (līdzīgi kā vēl viena tikpat ļoti “vajadzīga” Fox filma, 2006. gada “The Omen”). Sekojot mūsdienu tendencēm, saturiski filma ir t.s. requel jeb sīkvelrebūts – tiešais turpinājums, kurš gandrīz pilnībā saglabā oriģināla sižetisko struktūru (līdzīgi kā 2011. gada “The Thing” vai arī pats galvenais pēdējo gadu sīkvels – “Star Wars: The Force Awakens”). Jaunumi filmā ir ļoti spēcīgs sci-fi elements (kaut kur pa vidu starp “Minority Report” un “The Hunger Games” sēriju) un ne tas spožākais Hemsvortu ciltskoka pārstāvis, bet saglabāts pats stāsts, kā arī veiksmīgākie oriģināla saviļņojoši emocionālie brīži un joki, kuri te ir bezjēdzīgi izčakarēti autoru pilnīga takta trūkuma dēļ. Arī filmas tā saucamais scenārijs nevis stāsta stāstu, bet gan visu laiku paskaidro kārtējās nejēdzības un loģikas caurumus (jums labāk nezināt) līdz brīdim, kad gribas, lai citplanētieši patiešām atlido un izbeidz šīs mocības (gan mūsu, gan filmas varoņu).
Jūs teiksiet – ko var īdēt kā tāds vecs krupis (taisnība, kas taisnība, šogad jau 32), vai tad tā dēļ skatāmies šāda tipa filmas? Vai tad Emerihu Rolands nebūs mums sagatavojis (divdesmit gadi, kā nekā!) kādus iepriekš vēl neredzētus totālas destrukcijas specefektus, kas atkal liks rindām vīties ap kinoteātriem kā pitonam ap to nabaga aligatoru? Rūgtā patiesība ir tāda, ka pilnīgi visas iznīcības ainas mēs jau esam redzējuši filmas treilerī, un tas ir ļoti, ļoti skumji. Emerihs, kuram tik ļoti patīk iesmiet par supervaroņu filmām un to špikošanu, šoreiz pats izrādījās pakaļskrējējs – pat kaut kāda “Thor: The Dark World” fināls ir iespaidīgāks un emocionālāks nekā šeit, kur no “Aliens” rekvizītu noliktavas izbēgusī Alien Queen slinki plosās pa slikti uzzīmētu tuksnesi (nav spoilers, jo arī tas bija treilerī diemžēl). Gaidām ziņas par crossover, jo studija visam viena, sers Ridlijs ģībst, bet Kamerons nav sazvanāms – viņš ir Pandorā (uz mūžu).
Tas viss būtu smieklīgi un pieciešami, ja vien ne tas, ka pilnīgi visi filmas varoņi un notikumi emocionāli atstāj pilnīgi un absolūti vienaldzīgu – un tā nu gan ir pašas filmas, nevis žanra, attāluma starp daļām vai kā cita vaina. Kā to ir pierādījuši neskaitāmi veiksmīgi pēdējo gadu dižpārdokļi, no Kristofera Nolana filmām līdz Marvel Studios produkcijai, arī izklaides kino var būt emocionāls, saturīgs un vispusīgi kvalitatīvs! Un pat infantilais ļembasts var būt ar sirdi un dvēseli, kā to vēl pavisam nesen pierādīja gan “Warcraft” (recenzija), gan “X-Men: Apocalypse” (recenzija).
Protams, ja pareizi noskaņojas, no filmas var gūt kādu nebūt, bet tomēr baudu, taču tādā gadījumā vajadzēs atslēgt gan smadzenes, gan loģisko domāšanu, gan arī visu pārējo (drošības labad)… Vai jums to vajag? Turklāt tā pat nav pabeigta filma, bet gan neveikls solis jauna kinoseriāla virzienā, kur tuvākais analogs būtu “The Matrix Reloaded”. Es būtu tikai priecīgs paziņot, ka mūsu priekšā ir gadsimta vai vismaz desmitgades katastrofa “Battlefield Earth” līmenī, kuru mēs vēl ilgi apspriedīsim skolās, semināros un pie alus kausa, bet tā diemžēl nav. Tā vietā mūsu priekšā vienkārši ir skumīgs specefektu ķīselis kaut kāda “San Andreas” līmenī… Fui.
“Neatkarības diena: Atdzimšana” kinoteātros no piektdienas, šur tur arī agrāk.
