Amerikas Kinoakadēmijas balvas laureāts Rons Hovards (“A Beautiful Mind”, “In the Heart of the Sea”) atgriežas ar vēl vienu filmu Roberta Lengdona sērijā. Tā kā iepriekšējā filma “Eņģeļi un dēmoni” iznāca 2009. gadā, mums vajadzēja krietnu laiciņu pagaidīt, līdz iznāk šī ekranizācija, kas ir balstīta uz Dena Brauna bestselleru “Inferno”. Un beidzot gaidīšana ir beigusies! Filma nav pārāk uzticīga grāmatas motīviem, neiekļaujot dažus tēlus un nedaudz mainot stāstu, bet mēs vienalga saņemam labu ekranizāciju, kas ir nedaudz drūmāka un vizuāli pievilcīgāka nekā iepriekšējās filmas.
Stāsts sākas Florencē, Itālijā. Slavenais simbolists Roberts Lengdons (Toms Henkss) pamostas slimnīcā, neatceroties, kas notika iepriekšējās dienās. Ar dakteres Siennas Bruksas (Felicita Džounsa) palīdzību viņš cer atgūt daļu no savas zudušās atmiņas. Apceļojot Eiropu, viņi kopā sāk meklēt pavedienus, kas ir saistīti ar slaveno itāļu dzejnieku un filozofu Danti un kurus atstāja ģeniālais, bet arī jukušais zinātnieks Bertrands Zobrists, kurš vēlas noslaucīt no zemes virsas pusi no pasaules iedzīvotājiem, palaižot globālu vīrusu…
Katru reizi, ejot uz filmām, kas ir ekranizācijas, es vienmēr pievēršu uzmanību tam, kā grāmatas tiek pārceltas uz lielā ekrāna. Pēdējā laikā mēs esam saņēmuši daudz ekranizāciju, kuras, vienkārši sakot, nebija tik labas, kā gribētos, piemēram “Miss Peregrine’s Home for Peculiar Children”, “The 5th Wave” un citas. Tāpat kā visās Roberta Lengdona filmās, “Inferno” mūs sagaida vairākas izmaiņas, kas šai ekranizācijai liek ļoti atšķirties no grāmatas. Diemžēl tāpēc, ka netika iekļautas daudzas lietas, filma likās tukša un sekla. Filmu labāku nepadarīja stāstu, tēlu un to rakstura iezīmju maiņa. Es saprotu, ka oriģinalitāte ir laba, bet tas var ekranizāciju ietekmēt uz slikto pusi. Vēlos uzsvērt, ka man nav iebildumu pret teritorialitāti un režisors var iekļaut kaut ko oriģinālu, bet tam nevajadzētu ietekmēt filmu tik ļoti, ka tas sabojā stāstu. Es negribu neko izbojāt, bet atcerieties to, ka, ja esat lasījuši grāmatu, gaidiet izmaiņas, kuras, iespējams, jums varētu ne visai patikt.
Lai nesasteigtu trešās filmas izveidi, Rons Hovards izdarīja pareizo izvēli, atsakoties no trešās grāmatas Roberta Lengdona sērijā – “The Lost Symbol”. Ekranizējot trešo grāmatu, mēs būtu saņēmuši kaut ko līdzīgu “National Treasure” filmām, un domāju, ka neviens negribētu redzēt vēl vienu tādu filmu. Tā vietā Hovards izlēma ekranizēt ceturto grāmatu – “Inferno”. Stāsts ir par globālu vīrusu, kas spēj noslaucīt no zemes virsas pusi no pasaules iedzīvotājiem. “Inferno” ir filma, kura attēlo mūsdienu problēmas, un lēmums ekranizēt tieši šo darbu bija pareizs. Lielākoties visas idejas, ko pauž tēls vārdā Zobrists, ir sava veida taisnība – cilvēku kļūst arvien vairāk un vairāk un, Zemei kļūstot pārapdzīvotai, mēs tuvojamies masu izmiršanai.
Kopš “Da Vinči koda” ekranizācijas, man jau sāka iepatikties Roberta Lengdona tēls, un katru reizi esmu izbaudījis tēlojumu, ko sniedz Toms Henkss, – manuprāt, viņa tēla atveidojums ir uzticīgs grāmatai. “Inferno” Roberts Lengdons ir joprojām reliģiskā simbolisma profesors Hārvarda Universitātē, kurš spēj atcerēties un atrisināt visu. Lai gan iepriekšējās filmas mūs priecēja ar vairākām ainām, kurās redzējām, kā Lengdons ar partneriem risināja mīklas, “Inferno” šādu brīžu ir maz. Tā vietā mēs vismaz gūstam ieskatu vēsturē, pievēršoties tādiem dižgariem kā Dantem Aligjēri, Sandro Botičelli, Džordžo Vazāri un, protams, citiem. Kuram gan nepatīk vēstures stundas, vai ne?
Toms Henkss ir un paliek Toms Henkss, un neko sliktu par viņa tēlojumu nevar pateikt. Labu sniegumu demonstrē arī Bens Fosters (“3:10 to Yuma”, “Warcraft”) un Irfans Kāns (“Jurassic World”, “Life of Pi”) – abi ir lieliski papildinājumi filmai. Bet tad parādās Felisitija Džounsa (“Like Crazy”, “The Theory of Everything”). Uzskatu, ka viņa ir viena no talantīgākajām aktrisēm Holivudā, bet kaut kā tomēr nespēju izbaudīt viņas Siennas Bruksas tēlojumu – varbūt tāpēc, ka tēls nebija līdzīgs tam, kāds tas ir grāmatā. Grāmatā Sienna bija attapīga, varēja būt jautra, dažreiz jokoja, kā arī spēja būt pilnībā koncentrējusies darbam un gaidāmajiem uzdevumiem. Viņas bērnības kaisle pret teātri, vēlāk viņas pusslodzes darbs kā aktrisei deva viņai visas iespējas ļoti labi atveidot emocijas, bet filmā nekas no tā neparādās – draņķīgi, vai ne? Mums tiek piedāvāts tēls, kuru visas filmas laikā mēs iepazīstam maz un kurš dažreiz ir neemocionāls, kā rezultātā filmas beigās mums Bruksa vienkārši nerūp. Ja tēls, salīdzinot ar grāmatu, būtu atveidots precīzāk, mēs vismaz būtu sajutuši kaut kādu saikni starp galvenajiem tēliem.
Par režisora darbu – Rons Hovards patiešām izdarīja lielisku darbu, padarot filmu vizuāli krāšņu. Iespaidīgās ainas, kas ir saistītas ar Roberta Lengdona vīzijām, lika filmai izskatīties drūmai, nopietnai, bet arī skaistai. Filmā varam izbaudīt daudzus skaistus pilsētu ainavu kadrus, piemēram, Florencē un Stambulā. Jūs jutīsities tā, it kā jūs būtu tur. Var droši teikt, ka Rons Hovards zina, kā izveidot pievilcīgu filmu. “Inferno” ir spraigāka filma, nekā iepriekšējās daļas, bet mēs joprojām iegūstam jautru filmu, ko izbaudīt. Skatītājiem, kuri nav lasījuši grāmatu, visticamāk, filma patiks daudzreiz vairāk. Es diemžēl vispirms izlasīju grāmatu un ļoti daudz ar to salīdzināju filmu, un tas man nemaz nepalīdzēja – redzēju daudz caurumu filmas stāstā.
“Inferno” nav tā sliktākā filma. Ja jums patīk Roberta Lengdona filmu sērija un ja jums nav iebildumu pret ekranizāciju, kura nav ļoti tuva grāmatai, varēsiet patiešām izbaudīt “Inferno”!
Kārlis Pekstiņš,
https://kpmovieblog.wordpress.com/
