Par šī gada Kannu kinofestivāla atklāšanas filmu, tai startējot ārpus konkursa programmas, tika izraudzīta aktrises, režisors un scenāristes Maivenas vēsturiskā kostīmdrāma “Jeanne du Barry” – lēmums, kas sacēla traci, jo tajā vienu no galvenajām lomām atveido Džonijs Deps, kuru Anglijas tiesa oficiāli ir atļāvusi saukt par sievas sitēju. Turklāt arī pati Maivena nav nekāds eņģelis – neilgi pirms festivāla sākuma viņa kādā Parīzes restorānā esot aiz matiem parāvusi kādu žurnālistu un iespļāvusi viņam sejā (dusmu iemesls esot bijusi žurnālista rakņāšanās Maivenas attiecībās ar režisoru Liku Besonu, kas savukārt ir atsevišķs un nejauks stāsts, kas sākas ar to, ka Maivena un Besons iepazinās, kad viņai bija 12 gadi, bet Besonam – 29, un 16 gadu vecumā Maivena dzemdēja Besona meitu). Diemžēl no filmas veidotāju privātās dzīves piesaukšanas šajā gadījumā izvairīties nav iespējams.

“Jeanne du Barry” stāsta par grāfieni Žannu Dibarī, kur dzīvoja 18. gadsimtā un bija tā laika Francijas karaļa Luī XV mīļākā. Viņai līdz ar daudziem citiem aristokrātijas pārstāvjiem tika izpildīts nāvessods Franču revolūcijas laikā. Pati Maivena ir ne tikai filmas režisore, scenārija līdzautore un producente, bet arī atveido galveno, Žannas lomu. Depam atvēlēta Luī XV loma, un, lai gan vēl neilgi pirms filmas pirmizrādes mēļoja, ka viņš no filmas ir izgriezts ārā līdz minimumam, baumas nav izrādījušās patiesas, jo ekrānlaika Depam ir ļoti daudz (lielākā daļa no tā gan tik pavadīta, sēžot krēslā un neizteiksmīgi midžinot acis visos iespējamos virzienos, tā ka nekāda aktiermākslas meistarklase te netiek demonstrēta).

Filma visnotaļ prastās biogrāfisko stāstu paražās izskrien cauri Žannas dzīvei, galvenokārt kalpojot kā iegansts Maivenai izpausties pēc pilnas programmas abās kameras pusēs. “Jeanne du Barry” vienīgais puslīdz interesantais aspekts ir skaistās Versaļas ainavas, kuras gan būtu grūti sabojāt pat vislielākajam amatierim. Taču divas stundas ar skaistām telpām vien neaizpildīsi, noturot arī skatītāju uzmanību, un sižetiskajā ziņā filma ir tipisks aristokrātisko galma labirintu piemērs, ko jau esam atskatījušies ne vienu reizi vien, taču šoreiz pasniegts neizteiksmīgā vikipēdijas stila pārstāsta mērcē (daļu no sižeta pavērsieniem mums turklāt pastāsta anonīma aizkadra balss, sausi atreferējot biogrāfiskus faktus). Tad jau tā pati “Bridgerton” piedāvā aizraujošākas intrigas, un tur nav pastāvīgi jādomā par uz ekrāna redzamo cilvēku ārpuskadra nesmukumiem. Vai arī vērts vēlreiz ieslēgt Sofijas Kopolas “Marie Antoinette”, kas šim pašam periodam pievēršas no citas perspektīvas un dara to ambiciozākā un aizraujošākā veidā.

Jo tie beigu beigās ir arī nepatīkamo pēcgaršu (un pirmsgaršu) radoši – lēmums festivālu atklāt tieši ar šo filmu šķiet apzināti provokatīvs un no nesimpātiskas perspektīvas bravūrīgs. Festivāla direktors Tjerī Fremo gan ar putām uz lūpām apgalvo, ka viņa un viņa komandas atlasītā festivāla programma, tostarp tās atklāšanas filma, ir komplektēta, ņemot vērā tikai un vienīgi mākslinieciskās vērtības faktorus. Taču “Jeanne du Barry” nav pilnīgi nekādā ziņā unikāls vai pat interesants veikums, lai kaut nelielā mērā sniegtu māksliniecisku attaisnojumu ieganstam ar skaļām ovācijām sveikt vīrieti, kurš ne tikai ir bijis vardarbīgs pret Amberu Hērdu, bet arī izķengājis viņu visos iespējamos veidos, viņa fanu armijai joprojām neliekoties mierā un atsakoties ieslēgt veselo saprātu pat tad, kad tiek parādīti nenoliedzami pierādījumi par elka briesmu darbiem.

“Jeannu du Barry” filmas seanss nepaliks atmiņā ar pašu kinodarbu – krietni spilgtāku iespaidu radīja preses seansā translētā tiešraide no sarkanā paklāja, kur Depu sveica spiedzoši pūļi, un skaļie aplausi, viņam ierodoties pirmizrādes zālē. Jautājums par mākslas nošķiršanu no mākslinieka, kurš ir bijis monstrs, ir bijis aktuāls jau sen, un tas nav vienmēr viennozīmīgi atbildāms. Viena lieta ir neatteikties no darbiem, kas ir bijuši mīļi un nozīmīgi, uzzinot kaut ko sliktu par to veidotājiem. Taču turpināt viņus slavināt un godāt pēc tam, kad nepatīkamā informācija ir nākusi gaismā, jau ir kas pavisam cits.

Šī diemžēl nav pirmā reize, kad Francija šajā ziņā ir izcēlusies ne tajā patīkamākajā ziņā* – pēc piemēriem tālu nav jālūko, varam atminēties kaut to, ka šeit ar atplestām rokām tika uzņemts Romāns Polaņskis, kurš vēl pavisam netālajā 2020. gadā saņēma Francijas “Cēzara” balvu kā labākais režisors. Arī dažādu Francijas zvaigžņu, tajā skaitā, starp citu, arī Maivenas, komentārus par “Me Too” tēmu labāk būtu neatražot. Varbūt jābūt priecīgiem par mazumiņu – vismaz Vudija Alena jaunāko filmu festivās šogad esot nolēmis neiekļaut nevienā programmā. Tā ka kaut kur acīmredzot robeža tiek novilkta (Fremo teiktais par to, ka Alena skandalozitāte aizēnotu gan pašu filmu, gan visu festivālu, liek secināt, ka lēmuma pamatā bija ne jau morāli, bet gan praktiski apsvērumi).

Atliek vien cerēt, ka festivāla turpmākais kinopiedāvājums šo pirmo klupienu liks aizmirst – un, ņemot vērā, ka gaidāma kinosatikšanās ar tādu autoru kā Mārtins Skorsēze, Džonatans Gleizers, Tods Heinss un Vess Andersons darbiem, Kannu saules spožums tomēr iemirdzas cerīgos toņos.

*Uzreiz gan varu piebilst, ka man nav pilnīgi nekādu ilūziju par to, kāda situācija šajā ziņā ir Latvijā – mēs diemžēl ne uz kāda “augstā zirga” nevaram sēdēt.