Jāatzīst, ka kopš filmas apstiprināšanas brīža līdz pat skatīšanās vakaram bija bažas par filmas kvalitāti – “Hangover” triloģijas režisors taisa nopietnu komiksu kino par Džokera tēlu, kas nesekos parastajām šī žanra tradīcijām. Vai tiešām gala rezultāts var būt kas labāks par viduvēju? Kā izrādās, var, turklāt kā vēl var…
“Džokers” (“Joker”) stāsta par Artūru Fleku (Vakīns Fīnikss), klaunu un neveiksmīgu komiķi, kas cenšas izdzīvot depresīvajā Gotemas metropolē. Viņš savu ikdienu pavada, skatoties Mureja Franklina (Roberts De Niro) šovu un sapņojot, ka kādu reizi pats tajā piedalīsies. Diemžēl Artūram piemīt uzvedības traucējumi, kuru dēļ viņš sāk smieties un nespēj apstāties, līdz ir nomierinājies, tādēļ viņš mēdz iekļūt neveiklās situācijās.
Sižets, lai gan ne pārāk oriģināls kino spektrā kopumā, ir netipisks komiksu kino. Lai gan ir bijušas vairākas filmas, kuru centrā ir nelieši vai antivaroņi (“Venom”, “Suicide Squad”, “Punisher”), “Joker” galvenais tēls apskatīts daudz personīgāk un ļauj izveidot emocionālu saikni ar viņu. Intervijās filmas režisors Tods Filipss piemin, ka “Joker” sižetu ir iedvesmojušas tādas filmas kā “Taxi Driver” un “King of Comedy”, tāpat arī filmā apskatītos nabadzības un pārticības motīvus varējām vērot Kristofera Nolana pēdējā Betmena filmā “The Dark Knight Rises”.
“Joker” lielākais trumpis viennozīmīgi ir Vakīns Fīnikss – viņš spēj parādīt gan tēla cilvēcisko, gan sadistisko pusi. Viņa Džokers ir tuvāk Hīta Ledžera Džokeram, nekā Džareds Leto bija ar savu šī paša tēla interpretāciju – tas ir cilvēks, kuru pārveidojusi nevis iekrišana ķīmisko atkritumu maisījumā, bet gan sabiedrība. Tajā pašā laikā viņš tēlu padara pietiekami atšķirīgu – Vakīna Džokers ir daudz atraktīvāks (piemēram, lai paustu savas emocijas, viņš reizēm sāk dejot). Nevajadzētu piemirst arī Robertu De Niro, kurš ļoti labi attēlo harizmātisku sarunu šova vadītāju. Pārējiem aktieriem gan nav tā paveicies – viņiem filmā atvēlēts mazāk laika, kas neļauj viņiem savās lomās izpausties līdz galam.
Vēl viens faktors, ko vajadzētu izcelt, ir mūzika. To sarakstījusi islandiešu komponiste Hildura Gudnadotira, kura pazīstama kā “Chernobyl” – viena no šīgada labākajiem seriāliem – skaņu celiņa autore. Viņas kompozīcijas ļoti labi tver Džokera tēlu, viņa traģisko būtību, kā arī skaisto filmas brutālākajos mirkļos.
Tas, ko filmai varētu pārmest, ir jau pazīstamo Betmena komiksu elementu iepīšana sižetā. Filmas režisors ir teicis, ka “Joker” sižets ir kaut kas pavisam jauns un nesaistīts ar komiksu pasauli, tāpēc liekas mazliet savādi, ka viņš savā filmā tomēr izvēlējies parādīt vairākas jau pazīstamās un daudzreiz apspēlētās lietas – tas galu galā liek justies mazliet neveikli.
Interesanti būs pavērot, ko “Warner Bros.” (WB) darīs ar DC filmām pēc “Joker”. Filmai patlaban tiek prognozēti ļoti iespaidīgi kases ienākumi, un tā ir saņēmusi “Zelta lauvu” (prestižā Venēcijas filmu festivāla augstākais apbalvojums), kas liek domāt, ka filma būs nopietns sāncensis arī “Oskaru” sezonā. Klīst baumas, ka pēc “Joker” WB grasās palaist tādu kā “Black Label”, kas sevī ietvers tumšākas komiksu filmas. Jebkurā gadījumā – pašlaik latiņa ir uzcelta ļoti augstu, un cerams, ka studija varēs to noturēt, jo izskatās, ka “Joker” jau tagad ir atstājis pamatīgu nospiedumu komiksu filmu vēsturē.
“Joker” jau skatāms kinoteātros!
