Vēl pirms dažiem gadiem tikai retajam prātā būtu ienākusi doma, ka maoru izcelsmes jaunzēlandiešu neatkarīgā kino pārstāvis Taika Vaititi 2016. gadā “stūrētu” multimiljardu korporācijas “Marvel Studios” gaidāmo projektu “Thor: Ragnarok”. Holivudas lielbudžeta grāvēju uzticēšana mazpazīstamiem vai tikai “indie” kino scēnā kaut ko izsakošiem režisoriem gan nav nekas jauns – Kolins Trevorovs (“Jurassic World”), Raiens Džonsons (“Looper”, “Star Wars: Episode VIII”), Džordans Vogts-Robertss (“Kong: Skull Island”), Džons Vatss (“Spiderman: Homecoming”)… Arī Džošs Trenks gan jau drīzumā tiks pāri murgam ar nosaukumu “Fant4stic”. Arī iemīļotās “Guardians of the Galaxy” un tās topošā turpinājuma režisors Džeimss Gans vēl 2010. gadā par nieka divarpus miljoniem dolāru (pēc Holivudas apmēriem – “kapeikām”) režisēja supervaroņu filmu ar… Dvaitu no “The Office” galvenajā lomā.
Pateicoties savai unikālajai vīzijai, kas apvīta ar neskaitāmiem komēdijas elementiem, Vaititi neapšaubāmi ierindojams šo talantīgo filmu veidotāju pulkā, tāpēc nav jābrīnās, kāpēc tieši 41 gadu vecais gleznotāja dēls izraudzīts “Pērkona dieva” trešās daļas veidošanai. Kas no tā galu galā sanāks, noskaidrosim nākamgad, tāpēc pagaidām nu jau sestā kinofestivāla “Spektrs” laikā noteikti vērts noskatīties Vaititi jaunāko un kritiķu augsti novērtēto “Hunt For The Wilderpeople” / ”Mežakuilis un ūdenskrese”.
Latvijas skatītājiem pirmā pieredze ar Vaititi daiļradi, visticamāk, bija ar jaunzēlandieša režisēto (kopā ar Džemeinu Klementu) komēdiju/vampīrfilmu/realitātes šovu “What We Do in The Shadows”/”Kas notiek krēslā”, kas nešaubīgi ir viena no pēdējo gadu labākajām komēdijām, pamazām iegūstot arī savdabīgu kulta statusu. “Mežakuilī un ūdenskresē” šoreiz neredzēsim neveiklus, mūsdienu pilsētvidē apmulsušus asinssūcējus, tā vietā filmas darbība pārcēlusies uz Jaunzēlandes šarmanto un ainavisko vidieni un seko līdzi divu rakstura ziņā šķietami ļoti atšķirīgu varoņu – pilsētnieka/bāreņa/repera Rikija (Džulians Denisons) un Heka (Holivudas veterāns Sems Nīls) – gaitām, bēgot no sociālo dienestu darboņiem un likuma kalpiem, vienlaikus radot valsts mēroga medības pēc abiem dumpiniekiem. Rikijs, personība, par kuru varētu izveidot arī atsevišķu “spin-off” filmu, kopā ar īgno, taču sirds dziļumos mīlošo Heku teju katrā ainā rada neierasti unikālu savstarpējo ķīmiju, ko stiprina abu aktieru lieliskās komiķu dotības un spēja skatītājā raisīt smieklus pat visvienkāršākajās un absurdākajās situācijās. Šeit lieli nopelni ir Vaititi talantam ar kameras palīdzību allaž atrast pareizo vietu un laiku, kurā likt mums pievērst uzmanību kādam konkrētam varonim, dzīvniekam, žestam vai pat kokam. Filmas pacilājošās un dzīvīgās noskaņas radīšanai par labu nāk arī ātrās kadru maiņas un “flashback” ainas, kas “Mežakuili un ūdenskresi”, pat neskatoties uz visai vienkāršo scenāriju, pārvērš īpašā, savdabīgā un neprognozējamā kino piedzīvojumā pa Jaunzēlandes neatkārtojamās dabas visdziļākajiem nostūriem.
Nav ne mazāko šaubu, ka Taika Vaititi arī ar savu jaunāko veikumu ir trāpījis tieši mērķī, par ko liecina gan finansiālie sasniegumi (filma pārsitusi visus Jaunzēlandes kases ieņēmumu rekordus), gan kritiķu augstās atzinības. Vaititi kārtējo reizi spējis radīt pavisam svaigu un vienreizēju darbu, ko caurstrāvo sirsnība, neuzspēlēts dabiskums, vērtīgas dzīves atziņas, bet pāri visam ticība cilvēkos un to draudzībā. Ir grūti jau no pirmajām minūtēm neiemīlēties Rikijā, viņa sunī Tupakā (tas, kurš Šakurs, jā), skeptiskajā Hekā un filmas turpinājumā nejust līdzi viņu gaitām, kas tikai kārtējo reizi apliecina Vaititi spēju radīt vienreizējus, bet vienlaikus vienkāršus un cilvēciskus (arī vampīri tādi bija) varoņus. Vienaldzīgam palikt būs grūti, jo “Mežakuilis un ūdenskrese” noteikti ir viena no šī gada sirsnīgākajām un ar pozitīvu emociju lādiņu piepildītākajām filmām.
“Mežakuilis un ūdenskrese” – tikai kinofestivālā “Spektrs” jau 9. novembrī plkst. 19.00. Biļetes un info šeit.
