Tikai daži vārdi kino pasaulē mirdz un ir mirdzējuši tikpat spoži kā Martina Skorsēzes vārds. Vairāk nekā pusgadsimtu ilgā režisora karjerā Skorsēze ir dabiski ieausts cilvēciskās pieredzes teātrī, radot meistardarbus, kas izceļas ar kaislību, intensitāti un autentiskumu. Viņa neparastā spēja iedziļināties cilvēka psihē un radīt personiskus stāstus, kas risinās uz lielākiem fona notikumiem, ir nodrošinājusi viņam atzinību, pielūgsmi un zelta vietu kinematogrāfijas dižgaru vidū. Skorsēzes neatlaidīgi ir tiecies pēc izcilības un neviltotām cilvēciskām emocijām – no Ņujorkas smeldzīgajām ielām filmā “Taxi Driver” līdz organizētās noziedzības vētrainajai pasaulei filmā “Goodfellas”, garīgajam ceļojumam filmā “Kundun”, maģiskajai kino vēstures valstībai filmā “Hugo” un kodīgajai šovbiznesa satīrai filmā “The King of Comedy”. Gaidot filmu “Killers of the Flower Moon” jeb “Ziedu mēness slepkavas”, manī bija jūtama nepacietība un azarts, jo filma solīja raksturīgo stāstījuma meistarības un režijas izcilības apvienojumu, kādu spēj sniegt tikai Skorsēze.

“Ziedu mēness slepkavas” nevar un nebūtu pareizi iedalīt patīk/nepatīk filmu sadaļā. Turklāt tas attiecas ne tikai uz “Ziedu mēness slepkavām”, bet arī uz Skorsēzes iepriekšējām divām režisētajām filmām: “Silence” un “The Irishman”. Visi šie stāsti ir pamatīgi, lēni, ilgus gadus veidoti, plūstoši izstāstīti ar smeldzes, smagas rokas, sirds dziļumu, lai gan tie ir pavisam atšķirīgi viens no otra – gan tematiski, gan saturiski. Nepamet sajūta, ka tieši šajos darbos viņš cenšas ielikt sevi vairāk, iedot lielāku dziļumu un pienesumu, kaut ko atstāt aiz sevis. Tas noteikti atspoguļo to, ko lasām un dzirdam pēdējās intervijās, kuras Skorsēze sniedzis – ļoti melanholiski un sentimentāli atskatoties uz karjeru, uz to, kas vēl palicis, un apzinoties, ka ne daudz.

“Ziedu mēness slepkavu” stāsts balstīts uz Deivida Granna 2017. gadā iznākušās grāmatas “Killers of the Flower Moon: The Osage Murders and the Birth of the FBI” pamatiem, un tas ir aizraujošs vēstures, alkatības un nodevības stāsts. Filmas darbība risinās 20. gadsimta 20. gados Oklahomā, Osedžas apgabalā, atainojot ASV vēstures tumšās lappuses – Osedžas cilts indiāņu slepkavības pēc tam, kad, uz savas zemes atrodot milzīgās naftas bagātības, Osedžas cilts indiāņi kļuva par bagātākajiem iedzīvotājiem valstī.

Ērika Rota sākotnēji saraksītais scenārijs, tāpat kā grāmata, koncentrējās uz mūsdienu FIB pirmsākumiem un aģentu Tomu Vaitu (filmā – Džesijs Plemonss), kurš ieradās Osedžas apgabalā izmeklēt mistiskās slepkavības un kuru bija plānots atveidot Leonardo Dikaprio. Taču drīz vien pats Dikaprio esot jautājis Skorsēzem: “Kur šajā stāstā ir sirds?” Nevēloties veidot filmu, kurā kārtējo reizi baltais cilvēks skaistā uzvalkā ierodas un visus izglābj (saves the day), viņi nolēma scenāriju pārrakstīt, stāstu veidojot un vadot no filmas ļaundaru skatupunkta un motivācijas prizmas.

Filma sākas ar kara veterāna Ernesta Burkharta (Dikaprio) ierašanos Osedžā, lai sāktu darbu pie tēvoča Viljama Heila (Roberts De Niro), kurš vietējā apgabalā ir kā svētais, kā atbalsts, kā tēvs un draugs visiem Osedžas indiāņiem, lai gan, pirmo reizi redzot De Niro atveidoto Karali (kā viņu daudzi dēvē), pamani, ka katra kustība un acu skatiens liecina par viņa slīpēto, auksto dabu.

Drīz vien Ernests iepazīstas ar piemīlīgo Osedžas indiāņu sievieti Molliju (Lilija Gledstouna), kuru drīz vien apprec un uzsāk kopdzīvi. Ernests Molliju patiešām mīl, bet kā viņš filmā saka savam tēvocim: “I do love that money, sir,” tāpēc iesaistās tēvoča plānotajās afērās.

Filmas pirmā daļa ir viegla, vietām gaisīgi apburoša, jo lēnām vizuāli un caur stāstījumu iepazīstam šo pasauli, un reizēm filma ir pat asprātīga. Bet, filmai ejot uz priekšu, pazūdot priekam un laimei, tāpat mistiski pazūd arī vietējo indiāņu dzīvības. Sevišķi cieš Mollijas ģimene – kopā ar slimību un ģimenes locekļu zaudēšanu Mollija pazūd sāpēs un slimības izraisītās komplikācijās, nespējot funkcionēt bez citu palīdzības.

Filma būtībā nav mistērija, jo ļoti ātri ir skaidrs un saprotams, kas notiek un notiks, kas ir atbildīgs par šausminošajām lietām. Skorsēze meistarīgi orientējas sarežģītajos jautājumos par ASV pirmiedzīvotāju sociālo statusu un melnā zelta (naftas) radīto, šausminošo alkatības dabu cilvēkos. Ar katru kadru filma savij stāstījumu, kas ir tikpat vizuāli valdzinošs, cik emocionāli piesātināts, ieraujot skatītājus spriedzes, sirdssāpju un atklāsmju virpulī. Atklājot patiesības un noslēpumus, “Ziedu mēness slepkavas” ir kā liecība par indiāņu kopienas nelokāmo garu, saskaroties ar skaudrām nelaimēm, un Skorsēzes neatslābstošo spēju piešķirt kino ekrānam dziļumu, skaistumu un nianses.

Galvenajam varonim Ernestam ir konflikts sevī, un viņš reizēm šaubās par izdarītā pareizību, bet viņš ir tik viegli ietekmējams un ar tik zemu intelektu, ka viņš neatšķir, kas no tā ir pareizi vai nepareizi. Viņa tēvocis to izmanto pilnā spektrā. Dikaprio Ernesta padumjo dabu un sajūtas iznes ļoti eleganti un filigrāni visas filmas garumā.

Lilija Gledstouna Mollijas lomā ir skaistums, un tik vien kā ar savu miera stāju, seju, dziļajām acīm ir filmas pamats un balsts skumju, sāpju un izturības vezumam.

Šī bija 101. filma, ko esmu redzējis ar Roberta De Niro piedalīšanos, un viņš savā garajā karjerā ir spēlējis visu iespējamo, no varoņiem, ļaundariem, pasaku tēliem līdz slepkavām un sociopātiem, bet šajā filmā perfekti nospēlē, iespējams, vislielāko cilvēku-mēslu. Viņa atveidotais Viljams Heils ir perfekts raksturojums vilkam aitas ādā. Esiet gatavi, ka jūsu asinis vārīsies, kad skatīsieties uz viņa personāžu.

Filma visas 3,5 stundas notur skatītāju uzmanību, jo filmas veidotāju meistarība, aktieru talanti, stāsta pamatīgums, skaudrums un spēja ievilkt šajā pasaulē ir talanta, dzīves pieredzes, meistarības sakausējums un arī vēlme to parādīt uz ekrāna. Viss, sākot ar operatora darbu (Rodrigo Prieto), mākslinieku (Džeks Fisks), pulsējošo mūziku, kuras autors ir Skorsēzes senais draugs Robijs Robertsons (devās mūžībā šī gada augustā), ir savijies vienā lielā, pirmklasīgā kinofilmā.

Filmas pēdējā stunda sāka aizķert mani arī emocionālā līmenī. Līdzīgi kā ar “The Irishman”, filmā mūzikas paliek mazāk, viss kļūst kaut kādā mērā klusāks, daudz lietas mazāk svarīgas, un tā beigu beigās jautā, vai tas, ko darīju, ir bijis tā vērts, jo beigās tava vientulība un nevajadzība ir tavs lielākais sods. Ja “The Irishman” to burtiski parādīja uz ekrāna, tad šoreiz es to sajūtu aiz kadra. Jo stāsts, dzīve Osedžas apgabalā turpinājās. Mūsu gadījumā beidzās filma.

Filmas “Ziedu mēness slepkavas” režisors nav tas pats, kura filmās dominēja asa, kinētiska montāža, stilīgie, garie tracking kadri kā filmā “Goodfellas”, draivs un festivālu krāšņums kā filmā “The Wolf of Wall Street”, bet gan režisors, kura pēdējais dzīves posms ir atrast, stāstīt, parādīt un likt sajust stāstus, domas, redzējumu, kā viņš to sajūt šajā vecumā, šajā dvēseles stāvoklī.

Filmas epilogs ir ļoti interesanti pasniegts, un Skorsēze atrada skaistu, ļoti cienījamu un radošu veidu, kā filmu noslēgt. Gandrīz asara nobira.

Filma “Ziedu mēness slepkavas” jau ir skatāma Latvijas kinoteātros!