2009. gada 15. janvārī pasaule pieredzēja “Miracle on the Hudson” jeb “Brīnumu virs Hudzonas”, kad lidmašīnas pilots Česlijs “Sallijs” Sallenbergers veica brīnumainu nosēšanos Hudzonas upē (pēc sadursmes ar putnu baru bija atteikušies darboties abi pasažieru lidmašīnas dzinēji), glābjot 155 cilvēku dzīvības. Izmeklēšanas nodaļām, veicot analīzi, izpēti par šo neticamo notikumu, likās apšaubāms pilota lēmums nosēdināt lidmašīnu ūdenī. Izmeklēšanā atklāsies, ka, iespējams, bijuši arī drošāki, efektīvāki veidi, kur un kā lidmašīnu nosēdināt uz zemes neskartu, pēc iespējas mazāk riskējot ar cilvēku dzīvībām un pašu lidaparātu.
Vai pilots, kurš vienas dienas laikā kļuva par Amerikas nacionālo varoni, spēs pierādīt savas rīcības pareizību (ne tikai atbildīgajiem dienestiem, bet galvenokārt pašam sev), bet atbildīgie dienesti to, ka pilota rīcība nebija visatbilstošākā attiecīgajai situācijai, kā rezultātā var tikt iznīcināta galvenā varoņa gadiem veidotā reputācija un pilota karjera? To jūs uzzināsiet, noskatoties filmu “Sully”. Viss filmas stāsts un notikumi grozās ap šīm neticamajām 208 sekundēm, kuras tika pavadītas gaisā, līdz lidmašīna skāra Hudzonas ūdeņus.
Lai gan leģendārais aktieris un režisors Klints Īstvuds pēdējos pārdesmit gados tikai katru trešo (manas subjektīvās domas) savu režisēto filmu spējis izauklēt, apstrādāt, uzmeistarot un nodot skatītāju vērtējumam tā, ka tā spīdoši, pārliecinoši un saturīgi izdaiļo kinoekrānu, es joprojām katru viņa jauno filmu gaidu ar ieinteresētību. Tāpat bija arī ar režisora jaunāko filmu, kurā galveno (Sallija) lomu atveido neviens cits kā mūsu draugs, allaž piemīlīgais, feinais Toms Henkss.
Šī filma ir neierasti īsa, salīdzinot ar iepriekšējiem Īstvuda darbiem (nepilnas 90 minūtes). Lai gan par to nevajadzētu būt pārsteigtam, ņemot vērā, ka visi filmas notikumi risinās un tiek apspēlēti ap šo 208 sekunžu garo (īso) notikumu. Nu, cik gan tur tālu varētu iet, vai ne? Un Klints neiet – viņš pietur mērenu robežu, neieslīgstot galējībās, kas šajā gadījumā ir ļoti pareizi. Režisors ļoti skatāmi konstruējis stāstu – tiek “lēkāts” no notikumiem lidmašīnā uz notikumiem pirms lidmašīnas pacelšanās, pēc nosēšanās un otrādi. Tas viss strādā ļoti iedarbīgi, jo jūti līdzi varoņiem, un pat netraucē, ka filma vairākkārtīgi atkārto pāris ainas, – skatītājs joprojām ir emocionāli kopā ar filmu un katrā filmas nogrieznī jau citādi spēj uztvert iepriekš redzēto ainu.
Interesanti, ka filma pēc treilera noskatīšanās man likās pozicionēta vairāk kā dramatisks darbs, bet tas vairāk ir cilvēcīgs, vienkāršs stāsts par cilvēkiem, par labo cilvēkos, par mūsu spēku būt kopā nelaimēs, traģēdijās, kad visvairāk nepieciešams ir kāda plecs, uz kura balstīties un pieturēties. Filmas zvaigzne, protams, ir Henkss, kura darbs ir simpātisks un elegants, bet turpat viņam blakus ir tikpat lieliskais Ārons Ekharts, atveidojot šiki ūsaino lidmašīnas otro pilotu, Sallija kolēģi Džefu Skailzu.
Lai gan iepriekš minēju par emocionālo pieķeršanos filmai, tās varoņiem, es melošu, ja teikšu, ka filma emocionāli aizrauj tā, kā es to gribēju. Protams, pāris ainas ir ļoti izjusti nospēlētas un efektīvas, lai spētu aizskart skatītāja sirds stīgas, bet kopumā filmai trūkst dzirksts, harizmas un kādas unikālas, neredzētas detaļas, lai atmiņā atstātu paliekošus nospiedumus.
Filmas apmeklējums kinoteātrī būs izdevies, jo filma nav garlaicīga, lidmašīnas nosēšanās ainas ūdenī ir ļoti atzīstami nostrādātas, ūsainie aktierdarbi ir precīzi un cilvēcīgi un Klinta Īstvuda darbs ir līmenī, kā jau lielākā daļa viņa darbu. Diemžēl šoreiz gan bez lielas, paliekošas vērtības.
Pirms seansa ļoti interesanti klātienē bija paklausīties šī notikuma aculieciniekā – latvietī Jānī Krūmā, kurš uzņēma slaveno fotogrāfiju no notikuma vietas un dalījās ar saviem pārdzīvojumiem tajā dienā, kā arī turpmākajiem piedzīvojumiem saistībā ar bildes ārprātīgo popularitāti un to, kā, pateicoties viņam, sākās tvitera uzvaras gājiens pasaulē. Paldies viņam par to!
Filmas novērtējums – 3.5/5
