Ir tāda sajūta, ka daudzi pret jauno Karali Kongu jeb “Kong: Skull Island” izturas ar zināmu piesardzību, lai neteiktu – bijību. Uz papīra filma tiešām izklausās kaut kādā ziņā neobligāta, “tādēļ, ka vajag”, bet faktiski mūsu priekšā ir lieliska piedzīvojumu filma un jaudīgs Konga stāsta “apgreids” jaunākajiem laikiem – pat ja tās darbība notiek septiņdesmitajos.

Ko mēs zinām par Kongu, izņemot to, ka tas ir viens no visu laiku ikoniskākajiem kino monstriem (un to, ko izlasīsim mūsu izcilajā dižrakstā – pirmā un otrā daļa)? Milzu pērtiķis, kurš ar vienu roku turas pie blondīnes, bet ar otru – pie “Empire State Building”? Viens no traģiskākajiem un romantiskākajiem stāstiem kino vēsturē, kuru “rīmeikoja” pat divreiz, viens par otru dižāki cilvēki (Dino De Laurentiss un Pīters Džeksons, ja vēl neizlasījāt).

“Kong: Skull Island” ar cieņu izturas pret pagātni un pat mēģina to integrēt savā stāstā, kurš reizē ir gan soft reboot, gan arī Konga iekļaušana emmm… studijas “Legendary” plānotās mošķu pasaules apritē. Stāsta sastāvdaļas ir tās pašas – Galvaskausa sala, ar ideju apsēsti zinātnieki, kas vēlas tur nokļūt, drošsirdīgs varonis, kas pret paša gribu iesaistās šajā avantūrā, skaistule un, protams, briesmonis vai pat briesmoņi (daudzskaitlī). Un vesela ASV armijas vienība ar Semjuēlu L. Džeksonu priekšgalā, kuram ir izkritusi iespēja tēlot pulkvedi Kurcu un kurš to tad arī dara.

70. gadi, Vjetnamas karš ir tikko beidzies, bet stobri vēl nav atdzisuši – iespējams, ka esam tieši tik attālinājušies no šī konflikta, lai tas varētu kalpot kā jaunu režisoru vizuālās izpausmes poligons (skat. arī “Call of Duty: Black Ops”), nevis pašeksorcisms, kā Stouna, de Palmas un Kopolas filmās, un filmas režisors Džordans Vogts-Robertss tieši ar to arī nodarbojas. Jaunā režisora algošana ļāva pārsātināt filmu ar ikoniskām vēsturiskām vizuālām detaļām (atsauces uz visu iespējamo un no klasikas sastāvošs OST), tajā pašā laikā atbrīvojot to no jebkāda šo elementu svara un nozīmes – par laimi vai par nelaimi, to spriest jums.

Ducis ar “Oskaram” un citām balvām nominētiem aktieriem haotiski skraida pa džungļiem (visu cieņu, tie vairumā ir īsti Vjetnamas un Kambodžas džungļi), slēpjoties no Konga un citiem mošķiem, bet visvairāk no sajūtas, ka viņi šeit īsti nav vajadzīgi. Kur Pīteram Džeksonam bija traģisks mīlasstāsts, “Kong: Skull Island” autoriem ir kara filma – Kongs tiek atrādīts jau ar pirmajiem filmas kadriem (a ko slēpt?), helikopteri veic uzbrukumu ar napalmu, bet filmas beigu grautiņš savā pirmatnējā enerģijā (angļu valodā ir labs vārds “visceral”) atgādina labākos “Pacific Rim” momentus (studija tā pati, kā nekā). Tas var nogurdināt, un tas var apbēdināt, bet šādu pieeju un šādu Kongu mēs vēl nekad neesam redzējuši (bet esam gribējuši), un par to filmas autoriem liels un sirsnīgs “paldies!”.

Piedzīvojumi, avantūras, mazliet (bet tikai mazliet) briesmu, krāšņi skati un specefekti – “Legendary” ir mācījušies no “Godzilla” kļūdām, un “Kongs: Galvaskausa sala” ir tieši tas, kas tika solīts, jeb piedzīvojumu filma trīspadsmitgadiekam, kurš mīt katrā no mums. Cerams.

Filma kinoteātros jau no 10. marta!