Pašos pirmsākumos, visticamāk, vēl ne pavisam apzināti, bet vēlāk jau ar pilnu nopietnību “Marvel” filmu studija kopš 2008. gada, kad iznāca pirmais “Marvel” kino pasaules (MCU) ķēdes elements “Iron Man”, ir devusies pretī lielākajam no lielajiem supervaroņu jandāliņiem “Avengers: Infinity War”. Nu tas ir klāt, tāpēc pirmais jautājums, kas nāk prātā, ir – vai filma attaisno šo garo un iespaidīgo ceļu uz to? Vai ļaundaris Tanoss, kura baisos plānus pirmoreiz ieskicēja pirms sešiem gadiem iznākusī “The Avengers”, tiešām ir tik šaušalīgs, ka liks drebēt visam Visumam? Un vai viena filma vispār ir spējīga sevī ietilpināt vairāk nekā 20 (!) galveno varoņu, turklāt tos visus iepinot vienotā, saprotamā stāstā?

Lai cik neiespējama šī misija izklausītos, brāļiem Ruso to tomēr ir izdevies izpildīt, jo atbilde uz visiem šiem jautājumiem ir pārliecinošs “jā”. “Avengers: Infinity War” ir, iespējams, visrūpīgāk plānotā un visuzmanīgāk strukturētā filma visā MCU. Filma uzmanīgi un soli pa solim būvē stāstu, liekot sižeta ķieģelīti virs ķieģelīša un veidojot spēcīgus pamatus gan šīs filmas kulminācijai, gan turpinājumam, kas mūs gaida pēc gada. Jo, protams, “Bezgalības karš” ir tikai pirmā daļa šim apjomīgajam tracim – šeit tiek ievārīta pamatīga nepatikšanu putra, bet ar tās sekām būs jātiek galā nākamajā lielajā tikšanās reizē.

No vienas puses, stāsta nepabeigtība ir elements, kas var sagādāt vilšanos. Nekad nav patīkami, kad tiek laupīts atrisinājuma un noslēguma prieks. Bet, no otras puses, jau no paša sākuma bija zināms, ka šis stāsta posms būs divdaļīgs. Nosaukumā “1. daļa” un “2. daļa” kādā brīdī tika atmesta, bet jau no sākta gala bija zināms, ka šeit nekas vēl nebeigsies. Bet tas sagādā papildu slodzi filmas veidotājiem, jo tas nozīmē, ka iesākumam ir jābūt gana spēcīgam, lai puspabeigtais stāsts skatītājus nevis sakaitinātu, bet ieintriģētu par turpmāko notikumu attīstību. Ruso brāļi lieliski balansē uz šīs nostieptās virves – šur tur var pamanīt pa kādam ļodzīgākam solim, bet kopumā ir acīmredzami, ka viņi un viss “Marvel” lieliska zina, ko vēlas panākt un kur nonākt.

Bet uz filmas sižeta virves nebalansē tikai paši brāļi Ruso – viņiem uz tās bija jāatrod vieta gandrīz visiem varoņiem, ko jebkad esam iepazinuši visā MCU, turklāt jāiepazīstina vēl ar dažiem jauniem tēliem, tostarp Tanosu, kuru līdz šim bijām redzējuši tikai epizodiski un kurš nebija atstājis tik lielu iespaidu, kādu varētu sagaidīt no šāda ļaunuma sējēja. Filma prātīgi nesamet visus varoņus vienā katlā uzreiz – filmas gaitā dalībnieki sašķeļas vairākās komandās, katra ar savu uzdevumu un mērķi. Protams, tās nonāk saskarsmē arī ar citiem, bet tas notiek pakāpeniski, lielu uzmanību pievēršot tam, lai katrs tēls tiek pie brīža, kad paspīdēt. Neizbēgami dažiem sanāk vairāk darāmā un pārdzīvojamā, bet domājams, ka nevienam nevajadzētu ļoti vilties par totālas uzmanības trūkumu savam favorītam.

Īpaši daudz emocionālās līdzi jušanas brīžu gan, visticamāk, piedzīvos pērkondieva Tora fani – šis varonis tiek pie atbildīgiem uzdevumiem un ļoti iespaidīgiem brīžiem filmas gaitā. Bet arī Galaktikas sargu, Tonija Starka, Kapteiņa Amerikas, doktora Streindža, Zirnekļcilvēka un visu pārējo cienītāji nevarēs sūdzēties. Jau minētajā rūpībā, ar kādu tiek būvēts stāsts, ir ņemts vērā arī tas, ka šeit kinoteātru zālēs vienuviet nonāks visi fani, kuri, iespējams, kādu citu varoņu piedzīvojumiem ir sekojuši līdzi ar mazāku entuziasmu. “Infinity War” no sirds cenšas nesarūgtināt nevienu, un brīnumainā kārtā tas arī izdodas – vilties var nākties reti kuram, lai gan, protams, vienmēr gribas, lai tieši tavs mīlulis ir pašā centrā.

Redzēt varoņu savstarpējās “interakcijas” ir jautri un interesanti, bet, ja nav kārtīga iemesla, kāpēc viņiem visiem mesties kopīgos piedzīvojumos, no tā visa beigu beigās tāds parasts balagāns vien var arī sanākt. Tāpēc vajag nopietnu ļaundari, un, sagraujot visu iespējamo skepsi, kas pirms filmas ne vienam vien, visticamāk, kaut kur prātā mita, Tanoss ir kārtīgs pretinieks Atriebēju komandai. Sastopot viņu pirmajā filmas ainā, uzreiz ir skaidrs (kā vēl nekad), ka ar šo tēlu joki būs mazi – pat viņa iespaidīgais augums, kas līdz šim izskatījās kā violeti neinteresants milzīgs īkšķis, nāk par labu. Tanoss, šķiet, visus varētu paņemt ar masu vien. Taču viņa spējas patiešām liek just šaušalas un patiesas bailes par mūsu iemīļoto varoņu likteni. Turklāt, kas, iespējams, ir vispārsteidzošākais visā filmā – “Infinity War” atrod laiku padarīt Tanosu par interesantu ļaundari ar apšaubāmu, bet tomēr motivāciju un jūtām. Tanoss nav riebeklis tikai tāpēc, ka filmai tādu vajag – filma vispār ir tikai tāpēc, ka Tanosam ir savs baisais plāns. Uz viņa fona visi pārējie MCU ļaundari, kas ir nākuši līdz šim, šķiet sīkas vienības. Un jāpiebilst gan arī tas, ka Tanosa ēnā tā rezultātā paliek viņa pakalpiņi, ar kuriem varoņiem šeit sanāk diezgan daudz darīšanas – bet šis fakts ir viegli piedodams.

“Avengers: Infinity War” skatītājus un savus varoņus izmētā pa visām kosmosa ārēm, un piedzīvojumi un pārdzīvojumi mijas gluži kā amerikāņu kalniņu augšas un lejas. Bet filma gandrīz nevienā brīdī neaizmirst arī par humora devu – prasme miksēt nopietnu drāmu un asprātīgus jokus jau no pašiem pirmsākumiem ir “Marvel” filmu firmas zīme, ko ar apšaubāmiem panākumiem ir centies kopēt ne viens vien konkurents. Arī šeit būs gan popkultūras atsauces, gan amizanti mirkļi, tiekoties tēliem, kuri līdz šim vēl nebija redzējušies (Pītera “Star-Lord” Kvila un Tora verbālā sāncensība vien ir ko vērta), gan vienkārši vecā labā fiziskā komēdija. “Marvel” ļoti labi apzinās, ka tumšajiem brīžiem pretī ir jāliek arī kaut kas gaišs, citādi beigās prieka nebūs nevienam. Bet, nākot ārā no kinozāles pēc “Infinity War” noskatīšanās, skatītājiem ne tikai vajadzētu būt žokļiem uz grīdas un mirdzošām acīm, bet arī platiem smaidiem, atceroties spilgtākos jokus, kuru te ir pat negaidīti daudz.

Filma beidzas ar visu “klifhangeru” “klifhangeri” – un tajā brīdī arī top skaidrs, kāpēc “Marvel” vēl nevēlas atklāt nākamās filmas nosaukumu, lai kāds arī tas būtu. Jo vienkārši ir jādod laiks faniem pārdomāt tikko redzēto – jāļauj tam nosēsties prātos un apziņā, lai pēc tam ar pilnu sparu varētu mesties atrisinājuma šķetināšanā.

Šķiet, ka līdz tam vēl ir jāgaida ilgi – vesels gads. Bet patiesībā mēs labi zinām, ka tas paskries vēja spārniem – gluži kā šie 10 brīnišķīgie gadi, ko jau esam pavadījuši “Marvel” varoņu savādajā, bet tik lieliskajā sabiedrībā.

“Atriebēji: Bezgalības karš” Latvijas kinoteātros no šodienas!