Luks Besons, kā jau visi franči (un ne tikai franči), ļoti mīl pretējo dzimumu un gandrīz ikvienā savā režisētajā vai producētajā filmā cenšas iestumt kādu savu tābrīža mūzu. Šoreiz Besons-režisors, kurš nu acīmredzami ir “atgriezies” uz palikšanu, šauj uz visu banku un met acis uz pašu Skārletu Johansoni, kurai tad arī tika galvenā loma viņa jaunākajā grāvējfilmā “Lucy”.

Mūsu priekšā praktiski reālajā laikā notiek interesantas metamorfozes – ja Maikls Bejs ir attīstījis savas absolūta komerckino veidošanas spējas līdz tādiem augstumiem, ka viņa paša protežē tam vienkārši netiek līdzi, tad Luks Besons, kurš pēdējos padsmit gadus pavadīja, dresējot pats savus cirkus mērkaķēnus (Louis Letterier, Pierre Morel, Olivier Megaton, Camille Delamarre…) darīt savu darbu viņa vietā, ir manāmi ietekmējies no kompānijas, kurā uzturas. Jo labākais epitets, ar kuru es varētu apveltīt filmu “Lucy”, ir tāds, ka tā ir “ļoti prasmīga un kompetenta daudzsološa jaunā režisora debija”, ar visu no tā izrietošo – ar debitanta cienīgu enerģiju Besons lec pa grābekļiem, akli šauj uz visām pusēm, vizuāli izceļas un visādi citādi plosās, radot simpātisku haosu uz kuru vienkārši nav iespējams dusmoties. Nezinu gan, vai 21 filmas režisoram (un 116 filmu producentam) tas dara godu, bet, kas ir, tas ir!

Un tai pietrūkst viss tas, kas radīja manas negācijas pret Besona iepriekšējo darbu, “The Family” – tā ir ātra, spraiga, neapstājas ne uz sekundi (pat lai padomātu ne), un tai pat laikā ir tieši tikpat saprotama, kā popkorns kinoteātra kafejnīcā. Skārletas izvēle galvenajai lomai viennozīmīgi bija Besona lielākā veiksme – skatīsimies, kā viņu kino-romāns attīstīsies tālāk, bet par Morganu Frīmenu jau sen klīst runas, ka viņš nevis piedalās filmās, bet gan tirgo savu stock-footage (“1000 un 1 klišejiskā Morgana Frīmena frāze, Volume III”) DVD un BluRay formātā, pa dārgo. Piedosim kungam – vairs nav tie gadi, tomēr. Visbeidzot, ir pamats arī Besona apgalvojumam, ka projekts tapis 10 gadus, gaidot, kad attīstīsies kino specefekti – retu reizi mums tiek piedāvāts kaut kas ja ne gluži pavisam jauns, tad vismaz ne tik redzēts citās līdzīga žanra filmās (“Limitless”, “Transcendence”).

Nav tā, ka par filmu esmu sajūsmā, bet patīkams pārsteigums tomēr ir un paliek patīkams pārsteigums, īpaši – ja negaidīts.