Bija posms, kad kinoteātrī biju biežs viesis – apmeklēju to katru dienu. Apskatot programmu, gandrīz visas filmas biju redzējusi. Gandrīz, jo bija divu žanru filmas, kuras nebija vēlmes skatīties ne uz lielā ekrāna, ne mājās TV ekrānā. Viens no tiem bija pilns ar zem-jostasvietas un gāzu palaišanas jokiem, kad varēja šķist, ka filmu autori un varoņi ir nemitīgi nogribējušies un viņu uzturs ir tik vienveidīgs, ka sastāv no zirņiem vien. Redzēts pietiekami daudz šādu filmu, lai pateiktu, ka tas nav domāts man. Bet šis gads ir pierādījis pretējo – šādas filmas var būt arī labas, pat lieliskas. Tieši tāda ir “Swiss Army Man”.
Kā jau no treilera un filmas nosaukuma var secināt, tas ir stāsts par diviem vīriešiem, kur, “iespējams”, tikai viens no viņiem ir dzīvs. Viss sākas ar ainu, kurā Henks (Pols Dano – labāku aktieri pat ir grūti iedomāties šādai lomai) mēģina izdarīt pašnāvību. Šo soli izjauc krastā izskalotais cilvēka ķermenis, kam tiek dots vārds Menijs (Daniels Redklifs – “nenopietnais līķis”). Pēc nelielas apskates, pirmās palīdzības sniegšanas un vēl viena pašnāvības mēģinājuma tiek atklātas Menija fantastiskās spējas, un šajā brīdī, stutējot vienam otru, sākas kopīgie piedzīvojumi, kas pavada viņus mājupceļā pie civilizācijas. Tālāko stāsta attīstību pat nav jēgas aprakstīt – tas ir jāredz un jāpiedzīvo katram pašam.
Visa filma ir kā pierādījums tam, ka Cilvēks nav vientuļa sala un katram vajag vismaz vienu draugu jeb cilvēku, ko var nosaukt par savu, kurš saprot un pieņem tavas dīvainības un viedokļus par dzīvi un notikumiem tajā. Šajā darbā tik sensitīvā tēma – draugi un jūtas – tiek salikta kopā ar dažādiem, kāda skatījumā arī bezgaumīgiem jokiem. Bet šajā gadījumā var pat teikt – kas ir dabīgs, tas nav kaitīgs. Pirdienu joki pat iegūst kaut kādu jēgu, tie ir kā fantastisks un atbilstošs elements, kas nebeidz pārsteigt, jo tāds taču ir jebkurš cilvēks ar savām bioloģiskajām īpatnībām.
Stāsts ir kā dzīve – pilns ar dažādiem jokiem, smiekliem, skumjām, atziņām par dzīvošanu sabiedrībā, par vientulību un tās neizbēgamo apziņas graušanu, par mīlestību un tik ļoti nepieciešamo draudzību, vēlmi kaut kur iederēties, lai arī cik unikāli mēs nebūtu. Filmai papildu burvību piešķir tas, ka viss notiek dabā, tā ir kā atgriešanās pie pirmsākuma, lai varam apzināties sevi un to, ko mēs vēlamies un kas mums ir nepieciešams. Tiek apspēlēta neierobežota fantāzija ar ierobežotiem līdzekļiem, ko nu dabā var atrast. Tas tiek paveikts arī ar lietām, kas nav bijušas vajadzīgas atsevišķiem indivīdiem – tas, kas kādam ir atkritumi, citam ir ieguvums, ko viņš var izmantot.
Abu galveno tēlu raksturi ir pietiekami izstrādāti un tēlojums tik lielisks, ka šis stāsts pārliecina, ka tā patiešām varētu notikt un varbūt jau kaut kur tiek piedzīvots un izdzīvots. Abi aktieri pierāda, ka viņi izvēlas lomas, kas nav garlaicīgas. Pols Dano ir redzēts tik atšķirīgās lomās, kur pat nav nozīmes tam, vai viņš bija galvenais varonis vai otrajā plānā, – viņa tēlojumu nevar nepamanīt. “Little Miss Sunshine”, “There Will Be Blood”, “Looper”, “12 Years a Slave”, kā arī nesen redzētā “The Good Heart” – atšķirīgi tēli, bet pārliecinoši jebkurā gadījumā. Daniels Redklifs jau ar kārtējo lomu pierāda, ka nav vairs Harijs Poters. Viņam jau ir pietiekoši daudz citu tēlu, ar kuriem viņu varam saistīt, ne tikai “bērnu, kurš izdzīvoja”.
No filmas noteikti ir vērts paņemt ne tikai labās emocijas, kādu dzīves atziņu, fantastiskos kadrējumus, bet arī skaņu celiņu, kas ir tā vērts, lai to vēl vairākas reizes noklausītos. Melodijas izvietotas ļoti harmoniski, un dažām aktieri dzied līdzi, sniedzot tam visam vēl papildu jautrību un savādu noskaņu.
“Swiss Army Man” noteikti ir viens no oriģinālākajiem un neparastākajiem darbiem, kas pēdējā laikā ir redzēts. Var teikt, ka tēma jau ir apskatīta daudzās filmās, bet reizēm svarīgāk ir nevis tas, ko tu pasaki, bet gan tas, kā tu to izdari. Šī filma nevienu neatstās vienaldzīgu, katram būs viedoklis par to – labāks vai sliktāks, kāds pat būs stāvā sajūsmā. Kāda starpība, galvenais, ka būs pārdomas. Būs arī smiekli – tie noteikti ir garantēti, tikai ir jābūt atvērtiem jaunam kino piedzīvojumam. Tik reti mums ir dota iespēja noskatīties uz Latvijas kinoekrāniem tik atšķirīgu amerikāņu ražojumu, ka tā noteikti ir jāizmanto. Pati noteikti noskatīšos to atkārtoti, kad to sāks rādīt septembrī, lai atkal iegūtu to spēcīgo lādiņu, kas radās, filmu skatoties pirmoreiz. Tad jau tiekamies!
Laura Voitkēviča, īpaši Kinoblogeri.lv
