Straujiem soļiem tuvojamies mirklim, kad katram “lielajam” un “svarīgajam” Holivudas aktierim būs bijis pa savam miniseriālam ar grodu, sulīgu lomu – tas jau kādu laiku ir bijis aktuālākais “trends”, kurš, pēc visa spriežot, negrasās apstāties. Šai ballītei, kurā jau ir danci griezuši tādi vārdi kā Nikola Kidmena (“The Undoing”, “Big Little Lies”), Marks Rafalo (“I Know This Much Is True”), Rīza Viterspūna (“Big Little Lies”), Keita Blānšeta (“Mrs. America”) un daudzi, daudzi citi, nu pievienojas arī Keita Vinsleta – pareizāk sakot, atkalpievienojas, jo patiesībā Vinsleta tieši pirms desmit gadiem bija paspējusi aizskriet modei pa priekšu ar Toda Heinsa veidoto HBO miniseriālu “Mildred Pierce”, kas savulaik piedzīvoja ļoti labus panākumus, tostarp sagādājot Keitai “Emmy” balvu.
Izskatās, ka Vinsleta cierē šo vērā ņemamo panākumu atkārtot ar savu jaunāko HBO miniseriālu “Slepkavība Īsttaunā” (“Mare of Easttown”), kurā viņa ir tikusi pie tieši tik daudzslāņainas un interesantas lomas, kas varētu patikt ne tikai skatītājiem, bet arī dažnedažādu balvu dāļātājiem. Seriālā Vinsleta atveido Mēru Šīhanu, nelielas Pensilvānijas štata pilsētiņas policijas detektīvi, kura izmeklē apkaimes skaļākos noziegumus, tostarp svaigāko zvērību – jaunas meitenes slepkavību –, tikmēr paralēli cenšoties tikt galā arī ar privātās dzīves peripetijām (šķirts vīrs, cīņa par mazdēla aizbildniecību un kas tik vēl ne).
Breda Inglsbija (viņš ir bijis scenārija autors tādām filmām kā “Out of the Furnace” un pavisam nesenā “The Way Back”) veidotais seriāls nekavējoties sevī ievelk ar to, cik precīzi un līdz kaulam izprotami tas atveido šādu mazu komūnu, mazu pilsētiņu dinamiku – šeit visi visus pazīst, visi visus ir pazinuši jau gadiem ilgi, un visi turpinās visus pazīt līdz mūža beigām, turklāt teju visi ar visiem ir kaut kādos rados. Mēras darbs līdz ar to brīžiem ir īpaši nepateicīgs – ir grūti katru dienu skatīties acīs mātei, kuras pazudušo meitu tu jau veselu gadu nespēj atrast. Vecie aizvainojumi un pazīšanās nepārtraukti lien uz āru gan brīžos, kad tas noder, gan tad, kad tas nenoder nu nekādi. No citas pilsētas palīgos pasauktais detektīvs Evana Pītersa atveidojumā vienubrīd tā ironiski nosmej, runājot ar Mēru: “Vai te ir arī kāds, ar ko tu neesi rados”? Uz to Mēra lakoniski atbild ar vienkāršu “nē”, kas vienlaikus ir gan joks, gan arī balta patiesība. Inglsbijs, kurš pats nāk no mazas pilsētiņas Pensilvānijā, tās vidi ir atminējies un uz ekrāna atainojis krāšņi visā tās vienmuļībā, bezcerībā un (daudziem tās iedzīvotājiem) arī pilnīgā bezizejā.
“Mare of Easttown” centrālā detektīvintriga un pārējās sižeta līnijas uz priekšu kustas tikpat nesteidzīgi kā dzīve Īsttaunā – seriāls nebūs pa prātam nepacietīgākiem skatītājiem. Šeit policijas darbs ir lēns, bieži nonākot strupceļos, pavedieniem parādoties un tad atkal izčākstot, to visu vēl pārklājot ar biezu blakusižetu mērci. Seriālā tiekam iepazīstināti ar veselu plejādi blakustēlu – gan Mēras radiem, gan draugiem (tātad – visu pilsētu), gan pilsētiņas dažādas aizdomīguma pakāpes jaunpienācējiem –, un daudzas no šīm sižeta līnijām, seriālam esot pat vairāk nekā pusē, joprojām šķiet atrautas no galvenā stāsta (piemēram, Mēras tīņu vecuma meitas mīlas dzīves līkloči). Taču tām visām ir potenciāls kādā brīdī veikt pagriezienu un eksistēt vairs ne tikai paralēli visam pārējam kā garastāvokļa un atmosfēras kūrētājiem, bet arī kā centrālā stāsta bīdītājiem – Inglsbijs & co. prasmīgi izspēlē savas kārtas, nepārtraukti uzturot intrigu par to, kas no mums izstāstītā un parādītā beigu beigās būs un kas nebūs daļa no lielās detektīvspēles. Arī “sarkanās siļķes” (“red herrings”) tiek mētātas apkārt ar devīgu roku – daži no personāžiem šķiet tik uzskatāmi ļauni, ka tas, ka viņi tik tiešām varētu būt vainīgie, kļūst pārāk acīmredzami, taču seriāls ik pa laikam turpina atriņķot atpakaļ arī pie tiem ar jaunām informācijas druskām, liekot uz situāciju paraudzīties ar svaigām acīm.
Taču tas viss beigu beigās rotē ap Keitas Vinsletas atveidoto Mēru – pragmatisku, reizām pārāk paskarbu policisti, kura ir tikpat sarežģīts cilvēks, kādi esam mēs visi. Viņa spēj būt izcila savā darbā, iedomājoties paurķēties kaut kur, kur visi citi paies garām, taču pēc tam pamanās sadarīt arī pilnīgas un absolūtas muļķības izmisuma solī, kas, lai cik arī dumjš, tomēr ir cilvēcīgi saprotams. Ne velti viņas vārds “Mare” angliski nozīmē “ķēve” – Mēra spēj rukāt melno darbu līdz spēku izsīkumam, ir gatava cīnīties par savējiem ar visiem spēkiem un spēj arī būt aizkaitinoši spītīga un spuraina (viņas personība brīžiem ir tikpat maiga kā rīve). Vinsletas veikums pieder Holivudas aktieru iemīļotajai deglamurizācijai lomu vārdā – viņa daudz laika pavada, staigājot apkārt trenuškās (vēlāk tajā pašā dienā uz kafijas randiņu uzvilktie džinsi šajā gadījumā jau acīmredzot skaitās uzciršanās), ar pāris dienas nemazgātiem matiem, lokot iekšā milzīgus Filadelfijas čīzsteikus. Pietrūkst vēl tikai izteiksmīgas nokraukāšanās tam piemērotā brīdī.
Šis paņēmiens ir redzēts jau neskaitāmas reizes (Šarlīze Terona filmā “Monster” joprojām ir viens no pirmajiem piemēriem, kas ienāk prātā), taču, ja tas strādā, tad strādā, nav tur ko liegties – Vinsleta savu darbu paveic tiešām lieliski, un Mēra ir tēls, kam var pilnībā noticēt. Arī pārējie aktieri, atainojot savus personāžus, kuriem katram acīmredzami zem ādas slēpjas savs tūkstotis lielāku vai mazāku dēmonu, savu darbu veic godam (gan jau minētais Pīterss, gan Engurija Raisa Mēras meitas lomā, gan Džīna Smārta, kura atveido Mēras māti, gan perifērijā ložņājošais Gajs Pīrss, kuram šī, starp citu, ir atkalsatikšanās ar Vinsletu miniseriāla formātā, jo arī viņš bija redzams “Mildred Pierce” ekranizācijā), taču šis caurcaurēm ir Vinsletas “šovs”.
Lai seriāls nepārvērstos par pilnīgu bēdu leju, Inglsbijs tam ik pa laikam piešpricē pa mazai ikdienišķa, bet apstākļiem atbilstoša humora devai, kas atvieglo slepkavniecisko un visādi citādi drūmo smagumu. Vai tā būtu neizlēmība par to, ko vilkt uz randiņu, vēlme nopirkt vislētāko akvāriju mazdēla bruņurupucim vai arī pusminūti gari gardi smiekli, kas seko negaidītam atklājumam kādās bērēs, dzīve Īsttaunā turpina ritēt uz priekšu ne tikai ar bēdām, bet arī ar saviem ierastajiem sīkumiem, kas pastiprina radīto autentiskuma sajūtu. Seriāls šur tur ir salīdzīnāts ar citu HBO veikumu “True Detective”, un, lai gan var vilkt zināmas līdzības starp nesteidzīgajiem stāsta plūdumiem, mazpilsētu elli un detektīvdarba cieto garozu, “Mare of Easttown” iztiek bez “True Detective” pseidofilozofiskajām pļāpām – Mēra ir vairāk Vudija Harelsona “no nonsense” Mārtijs nekā Metjū Makonahija filozofiskais Rasts (atceraties Rasta teikto “I can smell the psychosphere”? Esmu pārliecināta, ka Mēras atbilde uz šo būtu līdzīga Mārtija teiktajam: “I just want you to stop saying odd shit, like you smell a psycho’s fear.”).
“Slepkavība Īsttaunā” diez vai kādu pārsteigs ar kaut ko iepriekš vēl neredzētu – mums ir gan daudz labu detektīvstāstu, gan labu drāmu ar lieliskiem aktieriem to centrā, gan labu stāstu par mazo pilsētiņu sadzīvi. Taču ne vienmēr seriālam ir jācenšas pārsteigt – reizēm pietiek vienkārši ar to, ka tas, ko dari, tiek darīts ļoti, ļoti labi, un “Mare of Easttown” gadījumā tieši tā arī ir. Ir piemeklētas labi zināmas, neeksotiskas, augstas kvalitātes sastāvdaļas, kuras šoreiz vismaz pagaidām (pēc noskatītām 5 no kopumā 7 sērijām) ir izdevies samiksēt gardā receptē – atliek vien cerēt, ka nekas netiks pēdējā brīdī piededzināts.
Sakām paldies HBO par iespēju gūt īpašu ieskatu seriālā “Mare of Easttown” – tā pirmā sērija jau ir skatāma LMT Viedtelevīzijā, turpat ik pēc nedēļas meklējiet arī nākamās sešas sērijas!
