Visā bezgalīgajā YA (Young Adult) izstrādājumu klāstā vislabāk ir rīkoties tāpat, kā ar mīļāko atspirdzinošo dzērienu, ātro ēstuvi vai kožļājamo gumiju – izvēlēties tikai vienu, kura patiesi tīk, un agresīvi ignorēt visu pārējo, jo salīdzinājums ar minētajām lietām ir absolūti korekts. Un, kamēr es vairs īsti nevaru atšķirt jaunākās “Bada spēļu” daļas treileri no jaunākās “Divergent/Insurgent/Allegiant” daļas reklāmas rullīša, vienīgā žanra filma, kura tā pa īstam pārsteidza, bija pērnā gada “The Maze Runner” – vienkārši tādēļ, ka bija bernībā lasīto pulpy pusaudžu avantūrisko romānu kvalitatīva pilnmetrāžas ekranizācija. Riktīgs puiku bojeviks – tieši tas, kas žanram bija vajadzīgs!
Nebūs noslēpums, ka lielākā daļa YA žanra darbu ir domāti meitenēm, jo to galvenā dramatiskā intriga pārsvarā balstās uz “vai man patīk skarbais bad boy, vai tomēr uzticamais kaimiņmājas zēns?”, bet visi vampīri, post-apokalipse, karojošās puses un pārējais ir, kā teica mans fizikas skolotājs, “lieka šušera”. “Maze Runner” frančīze veiksmīgi izvairās no šīm lamatām, jo mīlasstāsts te ir 3. vai pat 4. plānā, pirmajā izvirzot spriedzes ainas un jauniešiem ļoti svarīgu lietu – atlētisko sagatavotību, jo filmas varoņi nepārtraukti un ārkārtīgi daudz kaut kur skrien (skaļi iespurdzos, kad finālā viens no varoņiem skaļi nodeklamēja “I’m done running!” Bet protams – cik var? ;), kas ir ārkārtīgi svarīgi mūsu datorspēļu un planšetdators-uz-dīvāna laikmetā.
Jokus nost, “The Maze Runner” bija dinamisks, bet visai kompakts pasākums – labirints, kā jau nosaukumā minēts. “The Scorch Trials” ir tipiskais “lielāk, vairāk” sīkvels, ar visiem saviem plusiem un mīnusiem – izgājuši ārpus labirinta, galvenie varoņi (vēl viens filmas pluss, jo tie neizskatās pēc kanāla The CW modeļiem-manekeniem, bet gan normāliem pusaudžiem) triecientempā skrien (skrien!) cauri militārām bāzēm, post-apokaliptisko tuksnesi un zombiju (zombiju!) ordām tādā tempā, ka jau tagad var droši pasludināt šo par gada grāvējfilmu. Atelpas nav nevienā brīdī, pat lai padomātu par to, kam tas viss vajadzīgs – par to labāk vēlāk, vai vispār nekad, bet uzmanību papildus novērš īpaši aicināti viesi Eidana Gillena, Žankarlo (Gus!) Espozito, Berija Pepera un Alana Tudika personās. Arī viņi labi saprot, kāda tipa filma šī ir, un izbauda to pēc pilnas programmas.
Negribas pārslavēt, bet vienīgā YA filma, kuras nākamo sēriju gaidu nevis tādēļ, ka tas ir neizbēgami, bet tādēļ, ka tiešām interesanti, kas tur tālāk notiks. Un tas ir vislielākais kompliments.
