Kad tikai sāka birt pirmās rudens lapas un dienas neapstādināmi steidzās kļūt arvien īsākas, saulītei lēnam pametot spilgtos rudens apvāršņus, kļuvu par biežu viesi savas darbavietas bibliotēkā. “Saulaino dienu bibliotēka” – tā šo vietu sauc. Vienmēr piesaistījis šis nosaukums. Nododot grāmatu par Džeka Rīčera piedzīvojumiem (starp citu, jaunā Džeka Rīčera filma šomēnes jau kinoteātros), allaž jaukā bibliotekāre uzreiz piedāvāja nākamo grāmatu – šobrīd karsto, populāro “The Girl on the Train” jeb latviski “Meitene vilcienā”. Laipni atteicos un pateicos, sacīdams, ka esmu viens no tiem cilvēkiem, kuri priekšroku dod vispirms filmai un tikai tad grāmatai, tomēr prātā paturot šo kārdinošo piedāvājumu.

Lai gan bibliotēkā biju no rīta puses, visu turpmāko darba dienas daļu pavadīju mazliet nomāktā noskaņojumā, jo acu priekšā pastāvīgi rēgojās bibliotekāre ar todien ļoti tramīgu, nedaudz pārbiedētu acu skatienu, kas nav viņai raksturīgs ikdienas gaitās. Turēdama rokās šo grāmatu, bibliotekāre lūdza man paņemt to un pēc iespējas ātrāk izlasīt 129. lappusi. Nospriedu, ka bibliotekāre joko un amizējas ar mani, kas nebūtu liels brīnums, ņemot vērā, ka bibliotēkās tik izskatīgi vīrieši nav bieži viesi. Atkārtoti pārcilājot atmiņā šo nedaudz savādo, īpatnējo dialogu mūsu starpā, atausa atmiņā viena aizdomīga lieta, kurai iepriekš nepievērsu uzmanību, – bibliotekāres kreisā roka, ko viņa bija piespiedusi pie kreisā gurna, it kā slēpdama kaut ko, bija klāta ar nelielu daudzumu asiņu, kuras bibliotēkas siltā gaisa ietekmē bija jau viegli sarecējušas. Tajā brīdī padomāju, ka tas ir tikai zemeņu ievārījums, bet, pārcilājot notikumus atkal, manā gastronoma atmiņā uzplaiksnīja cūkas cepeša aromāts, kurš todien viegli plūda pa gaišajām bibliotēkas telpām. Kā gan es uzreiz to neaptvēru? Zemenes un cepetis neiet kopā. Kas ir ar to 129. lappusi? Vai kāds vēstījums?

Pēc darba dienas beigām lēnā gaitā devos uz darbinieku autostāvvietu, lai brauktu mājās. Iedarbinot auto, caur nedaudz aizsvīdušo vējstiklu pamanīju kādu drūmu stāvu aiz noplukušās koka sētas, kurš lūkojās taisni man virsū. Man izlecot no mašīnas ar saucienu “Hei, stāvi!”, melnajās drēbēs un lielajā kapucē seju noslēpušais vīrs pazuda biezajos krūmos un veiklā solī devās dzelzceļa virzienā. Acumirklī nolēmu sekot noslēpumainajam vīram. Lienot pāri sētai, uzplēsu jaku pret naglas galviņu, kura trula un sarūsējusi līda cauri sapuvušajam sētas dēlim, reizē nepatīkami un dziļi sagriežot elkoni. Turpinot sekošanu, lēnām, dobji elsojot un paretinot krūmus ceļa priekšā, manas asinis lēnām tecēja gar roku, asins lāsēm pilot gar pirkstiem un nopakšķot uz viegli pielijušās zemes, radot skaņu, kas asociējas ar pankūkas pārmetienu uz pannas. Sākoties vētrai un stipram lietum, sapratu, ka šādā apģērbā man nav nekādu variantu noķert noslēpumaino vīrieti, tāpēc…

Anyway, par ko es gribēju rakstīt?

Par filmu, Reini, par filmu. Jā, pilnīgi nopietni, pirms pāris nedēļām bibliotekāre man piedāvāja grāmatu “Meitene vilcienā”, pēc kuras arī ir ekranizēts trilleris ar tādu pašu nosaukumu. Galvenais jautājums – kāpēc tāds ievads?

• Vai tāpēc, ka manī joprojām mīt detektīva gars, kurš vienmēr gribējis tvarstīt noziedzniekus un risināt mīklainus atgadījumus?
• Vai tomēr tāpēc, ka joprojām esmu filmas varā un pa manu galvu joprojām virmo lieliskās filmas mistiskā, noslēpumainā aura?
• Vai tomēr tāpēc, ka filma nepiepildīja manu dziņu pēc asām, nepatīkamām izjūtām un apbēdināja, liekot pašam pievērsties pie briesmīgu, lētu trilleru rakstīšanas?

Lai gan man tik ļoti gribētos rakstīt, ka otrais variants ir precīzā atbilde un “Meitene vilcienā” ir burvīgi un eleganti nostrādāts trilleris ar mistiskiem, aizraujošiem sižeta pavērsieniem un trillerim vajadzīgo noskaņu un strāvojumu, tā diemžēl nav. Mans ievadteksts ir labāks trilleris.

“Meitene vilcienā” ir stāsts par Reičelu Vatsoni (Emīlija Blanta) – vientuļu, skumju, pazudušu dvēseli, kura pēc ģimenes sabrukšanas dienas pavada, sapņojot par ideālo pasauli, pārdzīvojot vīra aiziešanu un remdējot bēdas alkoholā. Braukājot uz darbu un no darba ar vilcienu, Reičela atradusi jaunu mīļāko nodarbi – kādas skaistas mājas un ģimenes vērošanu pa vilciena logu, sapņošanu par laimīgo pāri, iztēlojoties, kā viņi dzīvo, ar ko nodarbojas, kādi viņiem hobiji, izdomājot viņiem vārdus utt. Viņas iemīļoto nodarbi kādu dienu pārtrauc notikums, kurš mainīs Reičelas dzīves pelēko ikdienu. Tālāk skatītājs seko notikumiem un gaida, kā atrisināsies šis mistiskais atgadījums, kādi notikumi un detaļas atklāsies un vai Reičela spēs atgriezties normālā, pieklājīgā dzīvē?

Līdz ar šo notikumu filma tuvāk iepazīstina skatītāju ar jauniem tēliem, no kuriem lielākā daļa ir neizteiksmīgi, pliekani, turklāt liela daļa aktieru tiek apdalīti ar ekrāna laiku un viņu tēlu attīstību, tāpēc nespējot spilgtāk parādīt savus aktieriskos talantus.

Lai gan filmas vizuālā puse ir pieņemama un krāsu palete ir trillerim atbilstoša – drūma un vēsa -, ir grūti atrast lietu, kurai pieķerties, vērojot šo darbu. Filma ir garlaicīgi nofilmēta, kadri nav interesanti un piesaistoši, stāsta strukturēšana klibo, un stāsts nespēj aizraut, lai mēs uz pirkstgaliem gaidītu kādu kāpinājumu, sižeta pavērsienu un piedzīvotu neziņas pilnu notikumu un emociju gammu.

Ir skaidri redzams, ka filma grib piedāvāt dažādas apslēptas detaļas, nelielus sīkumus, kuri jauktu prātu, liktu uzdot jautājumus, bet tas viss beigās nešķiet tik svarīgi, lai tas kopējā bildē spēlētu svarīgu un nozīmīgu lomu. Intriga, pārsteigums un spriedze praktiski neeksistē. Goda vārds, bija tāda sajūta, ka visai filmas komandai ir garlaicīgi.

Režisors Teits Teilors nekādi nespēja pārliecināt, ka viņš zina, ko darīt ar pieejamo materiālu, kas arī atspoguļojās gala rezultātā. Tas ir redzams pat ar neapbruņotu aci. Nepamet sajūta, ka ar meistarīgāku režisoru pie “pults”, filma būtu daudz baudāmāka un kārtīgāk veidota.

Emīlija Blanta galvenās varones lomā ir ļoti laba, tāpēc nedaudz žēl, ka viņas atdeve un meistarība šajā reizē stāv pāri filmas kvalitātei, jo filma netiek pāri tai latiņai, kuru ir pārvarējusi mūsu iemīļotā aktrise. Neteiksim, ka viņas tēls ir pārāk sarežģīts, turklāt tas lielas pārmaiņas filmas gaitā nepiedzīvo, taču tas viss netraucē Emīlijai nospēlēt lomu profesionāli, pienācīgi un atbilstoši piedāvātajam materiālam.

Varbūt es kļūdījos un man pirms filmas vajadzēja paņemt grāmatu un to izlasīt, bet, ja grāmata ir filmas līmenī, tad man nav ne mazākās vēlmes to darīt. Neizteiksmīgs, tukšs kino.

Filmas vērtējums: 2/5

Gaidot nākamo trilleri (šoreiz labu) uz kinoekrāniem,
Reinis Važa