Rit 1993. gada vasara. Pēc tam, kad cīņā ar AIDS izraisītām plaušu karsoņa komplikācijām dzīvību zaudē sešgadnieces Frīdas (Laija Artigasa) mamma, meitene pārceļas uz dzīvi laukos pie sava tēvoča Esteves (Davids Verdagers) un “jaunās mammas” Margas (Bruna Kusī).

Režisores Karlas Simonas debijas kino, autobiogrāfiskā drāmas “Frīdas vasara” (“Summer 1993”) pirmie kadri ir tveicīgā Barselona un uguņošana, Frīdai uzmetot pēdējo skatu piemājas ceļam. Visnotaļ netipiska aina, pieņemot nāves elpu pakausī, taču tā ir vienīgā atsauce uz HIV apvīto pilsētvidi.

Vasara ir saules, sakarsušu akmeņu, basu pēdu un vietējās tavernas deju vakaru caurvīta. Lieliska nianse ir nepavisam ne perfektās dzīves atspoguļošana šķietamā idillē. Ainas, kurās Frīda mostas un ar miega pilnām acīm kāpj pa saules sakarsušām kāpnēm, katram atgādinās bērnību. Atcerējos, kā draudzene stāstīja par rītu, kurā, viņai dzerot siltu pienu un ēdot pankūkas, virtuvēpēc zaļumballes ienāca tante. Iedomājos arī par savām betona bloku bērna īsajām vasaras epizodēm netālu no lauku dīķa. Šajos brīžos notiek saslēgšanās ar skatītāju, un nostalģija ir līme. Filma uzņemta tieši tajā vietā, kur Simona tika nosūtīta, kad viņai bija 6 gadi.

Vasara, Spānijas vai Francijas lauki, izraušanās no pilsētas burzmas, karsti akmeņi, pusdienas un kāds, kas strādā tavernā, kūpinot cigareti, – tas ir sākuma komplekts ne vienai vien Eiropas kinofilmai. Karstās Dienvideiropas vasaras iesilda skatītāju arī “Gaišajā nākotnē” (“Things to Come”) un “Sauc mani savā vārdā” (“Call Me By Your Name”).

Autobiogrāfija kā debijas darbs nav nekas jauns. Ksavjē Dolana filma “Es nogalināju savu māti” (“I Killed My Mother”) bija daļēji biogrāfisks darbs un uzreiz iekļuva kritiķu augstākajos plauktos. Dolana darbos skatītājs tiek ierauts viņa narcismā un viņa prātā. Varētu likties, ka arī “Frīdas vasaras” režisorei pastāv risks paštīksmināties par savu, ak, cik grūto bērnību. Taču filmā nav ne miņas no tā vai narcisma izpausmēm. Vietām izplūdušais vēstījums drīzāk liek domāt, ka režisores atmiņas sāk pagaist un šo darbu viņa ir radījusi, lai nezaudētu saikni ar pagātni, nevis lai, pirmkārt, atklātu citiem tagadējo personību vai, otrkārt, to attaisnotu. Simonas sešos gados piedzīvotais no režisores tagadējās personības spēj atklāt visai maz, un, iespējams, tāpēc filmā nav ne miņas no ego. 

Lai gan šī ir pirmā Simonas pilnmetrāžas filma, jau Londonas studiju laikā viņa radīja īsfilmu par diviem brāļiem pēc vecmātes nāves. Zīmīgi, ka tā tika radīta pēc tam, kad Simona bija atvadījusies no savas vecmāmiņas. Tuvinieka nāve kā personību veidojošais elements ir režisorei tuvs, un arī skatītājam ir viegli saslēgties ar šo filmas šķautni, jo zaudējumu ir piedzīvojis ikviens.

Filmas tēli nepārsteidz – personības ir nobriedušas, un visi kā viens reaģē uz notikumiem, nepametot savu komforta zonu tālāk, nekā tas būtu nepieciešams. Pilsētniece vecmamma Marija (Izabella Rokati), piemēram, šķietami mīl meiteni līdz pārmērībai un samierinās ar visiem untumiem. Ir viegli samierināties, ja esi svētdienas vecvecāks vai svētdienas draugs. Frīda pieķeras tieši “jaunajai mammai” Margai, kuras spēks un pavarda turētājas misija tiek filmas laikā īpaši uzsvērta. Marga ir vienīgais tēls, kas skatās nedaudz tālāk par savu degungalu un Frīdu patiešām audzina.

Vizuāli sešgandnieces Frīdas seja izskatās pat ļoti pieaugusi, kas izpaužas vēl izteiktāk, Frīdu pretnostatot audžumāsai Annai (Paula Roblesa), kas ir tipiskā mīlīgā trīsgadniece. Filmas kadri bieži vien vizuāli paspilgtina Frīdas aukstumu, un sākotnēji skatītājam tuvplāni ir pat nedaudz neērti.

Frīdai ir raksturīgs stoisks miers. Viņai ir vīruss, ar kuru viņa sadzīvo, līdz galam nesaprotot, kas notiek. Brīžos, kad viņa nevar sazvanīt savu mammu vai pajautā, kāpēc viņas iepriekšējā mamma nomira, režisore nevēlas izsaukt žēlumu. Taču, protams, ka sāpīgi ir noskatīties tajā, kā Frīda skaita lelles kā monētas bankā, sakot, ka katrs, kas tās dāvinājis, viņu ļoti mīl. Lelles ir saikne ar viņai svarīgiem cilvēkiem, tostarp dzīvajām svētdienas tantēm un vecvecākiem. Interesanti, ka rotaļlietas, kuras Frīda uzskaita, patiesībā pieder pašai režisorei. 90. gadu vasara tiek iezīmeta lellēs.

Taču šajā filmā neviens neraud – lai gan Frīdai ir seši gadi, viņa iziet cauri visam ar cieši sakniebtām lūpām, kas kļūst par filmas “firmas zīmi”. Apziņa, ka mamma ir prom, iespējams, līdz viņai ir nonākusi tikai daļēji, jo, paklausot Annas ieteikumam, viņa mēģina mammu sazvanīt. Kad Frīdai tiek uzplēsta šī rēta, vaininiece Anna tiek sodīta. Aina, kurā Frīda Annu ignorē un vēlāk pat mudina Annu ar nu jau ieģipsēto roku uzsākt peldēt, neizsauc ne naida, ne dusmu emocijas – tieši tik apjukusi Frīda ir, un tieši tik cilvēcīga un saprotama liekas viņas reakcija.

Spēļu ainas starp Annu un Frīdu filmā ir kā svaiga gaisa elpa – tās nav samākslotas, un rodas sajūta, ka režisores kameru meitenes pat nav mainījušas. Viņu lomu spēles ir trāpīgas, pāris ainās pietrūkst tikai baseina un veca mustanga. Arī Frīdas emocijas visvairāk sakāpina tieši mazā Anna.

To, kā cilvēki, it sevišķi bērni, reaģē uz notikumiem un citu cilvēku darbībām, nav visai grūti paredzēt. Filmā netiek izspēlētas negaidītas etīdes, nav arī negaidītu pavērsienu raksturā un uzvedībā. Katra Frīdas pārmaiņa ir viņas reakcija uz konkrēto notikumu. Skatītājs sagaida, ka mīļums Frīdu mainīs, un tā tas arī notiek. Deja ar tēvoci Estevi, uzkāpjot uz viņa pēdām, ielīšana “vecāku” gultā, jo viņai bail, ir pietiekami, lai viņa kļūtu māsa Annai un Margu sauktu par otru mammu.

Pārmaiņas var saskatīt arī tajā, kā Frīda redz apkārtējo pasauli. Filmas sākumā Frīda tikai noraugās Katalonijas lauku ciema pasākumā “Gegants i cabuts” no malas, bet filmas izskaņā viņa jau ir karognesēja. Sak, arī budēļos iet vienītī nav liela jautrība – mēdz teikt, ka cilvēks ir sociāla būtne. Bez ģimenes ir grūti izjust piederību tradīcijām.

Lūgšanās par dvēseles mielošanu filmā gan liekas sarkastiska piezīme, ņemot vērā, ka viens no lielākajiem pretiniekiem Spānijā AIDS preventīvajām kampaņām ir tieši katoļu baznīcas ierēdņi. 

“Outside the Prado today, a Roman Catholic nun from Madrid, dressed in a white habit and black head covering, did not accept the free condom the volunteers offered. ”This is bad,” said the nun, who would not give her name. ”There are other ways to prevent AIDS, like abstention and following the laws of nature.” She urged two teen-age girls from Malaga to return their free condoms. They declined.” / “The New York Times”

Jaunavas Marijas statuja ir vienīgā manifestācija tam, kā Frīda par savu pirmo mammu domā un rūpējas. Tas, kā viņa mammu piemin, izsauc vieglu smīnu. Filmā pat iezibas melnā humora atblāzmas, redzot, kā Frīda, piemēram, nodod cigarešu paciņu Svētajai Marijai kā sūtījumu mammai.

AIDS tēma filmā tiek retušēta, vīruss tiek paskaidrots ar pāris vārdiem par to, ka Frīdas mamma ir dzīvojusi izklaidīgi, bet ir ļoti mīlējusi Frīdu. To, ka meitene ir slima, saprotam no ciema bērnu vecāku reakcijām uz Frīdas apskrambāto brūci. 1993. gada Katalonijas lauki eleganti sasaucas ar Latvijas realitāti tagad. HIV skaisti turpina uzvaras gājienu, Latvijai esot līderei vīrusa izplatības ziņā gan Eiropas Savienībā, gan Eiropas Ekonomikas zonā. Diemžēl runa ir par 2018., nevis 1993. gadu. 

Frīdas stāsts rosina palūkoties uz situāciju Latvijas kontekstā arī citā jautājumā – kas notiek ar sistēmas bērniem? Nav ne mammas, ne tēta. Frīdai vismaz ir mammas brālis. Skatītājs tiek rosināts aizdomāties par to, kas notiek gadījumā, kad nocietinājies bērns tiek iemests pie svešiniekiem. Skaidrs, ka slūžas vaļā neatnāks un notikumi un reakcijas būs krasi pretējas.

Par stiprāko noteikti var nosaukt filmas nobeigumu, kurā Frīda pirmo reizi atklāti izrāda emocijas. Viņas raudas pārsteidz gan viņu pašu, gan ģimeni. Un arī skatītājam akmens cietās sejas nomaiņa, emociju slūžām atveroties vaļā, iedod tik ļoti nepieciešamo pēcgaršu. 

Anna Plaudiņa, īpaši kinokults.lv