Stenlija Kubrika kulta meistardarbs “Mirdzums” ir ne tikai izcilu filmu veidošanas paraugstunda (divas ar pusi, ja esam precīzi) un iedvesmas avots filmu, it īpaši šausmu filmu, veidotājiem, bet arī bieži lietota mēraukla filmu kritiķu vidū. Katru reizi, kad uz ekrāniem parādās kāda jauna tehniski un mākslinieciski spēcīga filma, kas arī kārtīgi pabiedē skatītājus, neizbēgami seko tādas frāzes kā “jaunais “Mirdzums”” vai “mūsdienu “Mirdzums””. Un te pēkšņi uzrodas pavisam svaigs režisors Ari Asters ar visai iespaidīgu debijas filmu “Reinkarnācija” (“Hereditary”), liekot kritiķiem būt stāvā sajūsmā. Sajūsmai rimstoties, es pamazām saprotu, ka šoreiz apzīmējums “mūsdienu “Mirdzums”” ir vietā.
Ar šausmu filmām un gaidām ir interesanti, lai neteiktu vairāk. Kad žanrs ir pārpildīts ar ļoti vecas un vienkāršas formulas atgremošanu (briesmonis, naivu jauniešu bars, muļķīgi lēmumi, “jump scares” u. tml.), skatītāju acīs tas jau ir kļuvis par standartu. Tādējādi arī filmu veidotāju darbs kļūst daudzkārt sarežģītāks, jo kā gan mūsdienās vispār ir iespējams radīt filmu, kas būtu ne tikai oriģināla un šausmīga, bet arī patiktu skatītājiem, kuri jau sen ir pieraduši pie standartiem?
Šajā gadījumā Asters savu uzdevumu ir izpildījis vairāk nekā teicami. Filma noteikti ir šausmīga, tā varbūt tikai nedaudz ir aizņēmusies citas idejas (kuras ļaušu katram pašam pamanīt), bet skatītāju gaidas tā apgriež kājām gaisā. Tiem, kam ir laimējies neredzēt filmas kacekli un nedzirdēt par tās sižetu neko, skatīšanās būs it īpaši baudāma. Jebkurā filmas brīdī var nākties aizdomāties par to, kas tās laikā notiek, tomēr pārāk ilgi filma pie “es atrisināju filmas mīklu, dodiet man medaļu” gandarījuma skatītājam neļauj palikt. Jebkurā brīdī var notikt jebkas, kas filmu padara par ko pavisam citu, bet beigās, kad visi puzles gabaliņi ir savās vietās, režisora vīzija uzplaukst krāšņā un apbrīnojamā ziedā, kuru nenovērtēt nav iespējams.
Tīri tehniski filmas veidotāji ir sasnieguši visas mums zināmās robežas un spēj veikli ar tām manipulēt. Attēls, skaņa un montāža iet roku rokā, radot īpaši specifisku un baisu atmosfēru. Precīzi tādu, kas ir ļoti tuvu dabīgajam, bet ne gluži. Dažviet ir jūtamas arī toņu un sajūtu maiņas. Proti, ir brīži, kad filmā redzamais ir kaut kas pilnīgi absurds, ļaujot skatītājam pašam izlemt, vai vajadzētu smieties un nedaudz atvieglot savas bailes vai arī pievienot redzēto pie kopējās bildes kā daļu no neaizmirstamas un unikālas pieredzes.
Ir grūti neuzteikt arī filmā redzamo aktierspēli. Tonijas Koletes sniegums ir fantastisks. Un, ja paskatāmies uz otrā plāna lomām, izriet acīmredzama uzlecošā zvaigzne jaunās aktrises Millijas Šapīro veidolā, kā arī Alekss Volfs, kurš mani pārsteidza visvairāk. Paskatoties uz visu aktieru sniegumu kopskatā, top skaidrs, ka viņu darbs ir paveikts ar izcilību. Katrs aktieris savu ģimenes locekļa lomu ir izpildījis vairāk nekā pārliecinoši, radot iespaidu par dziļi problemātisku un tādēļ arī šausminošu ģimeni. Secinājumus mums jau izklāstīja “Mirdzums” – nekas nevar būt šausmīgāks par briesmām ģimenē jeb vietā, kur mums būtu jājūtas visdrošāk.
Protams, vislielākā uzslava pienākas tikai un vienīgi filmas režisoram un idejas/scenārija autoram Ari Asteram, kurš ir ne tikai sniedzis “Mirdzumu” nākamajai kino cienītāju paaudzei, bet arī veiksmīgi pierādījis sevi kā autoru, kura turpmākajiem darbiem būs vērts sekot līdzi arī turpmāk. Vēl tikai neliels, tīri personīgs aicinājums no manas puses – nenokavēt iespēju šo filmu piedzīvot uz lielajiem ekrāniem. Ne tikai visu iepriekšminēto iemeslu dēļ, bet gan tādēļ, ka vēlāk mājās vieni paši jūs to gluži vienkārši neizturēsiet.
“Reinkarnācija” – jau skatāma kinoteātros!
