Viens no režisora Giljermo del Toro iemīļotākajiem darbiem ir Martina Skorsēzes drāma “Raging Bull” (1980). Filmas beigu daļā redzama aina, kur galvenais varonis Džeiks Lamota (Roberts De Niro) ir savas dzīves tumšākajā un zemākajā punktā – viens pats cietuma kamerā, ēnu ieskauts, nokāris galvu. Izlicis visus savus pārdzīvojumus cietuma sienā, brēcot un šķaidot savas dūres pret to, Džeiks bezspēkā apsēžas, caur asarām un puņķiem vaimanā un saka: “Viņi sauc mani par dzīvnieku. Es neesmu dzīvnieks… Es neesmu dzīvnieks.”

Tie, kas ir redzējuši Giljermo del Toro darbus, noteikti zina, cik fascinēts del Toro vienmēr bijis par briesmoņu, dzīvniecisku tēlu attēlošanu, to mijiedarbību, saplūšanu ar cilvēka dabu un būtības parādīšanu uz ekrāna. To var pamanīt katrā viņa darbā – vai tas būtu vizuāli izskaistināti, dekoratīvi un atklāti vai slēpti, metaforiski un drūmi. “Murgu aleja” (2021) ir viņa turpinājums par cilvēku dzīvnieciskās dabas kroplumu un maņu atklāšanu, un to, kas mūs atšķir vai padara par briesmoņiem. Šoreiz kopā ar sievu Kimu Morganu adaptējuši Viljama Lindsija Grešema 1946. gada romānu ar tādu pašu nosaukumu. Uzreiz jāpiezīmē, ka šī nav pirmā romāna ekranizācija. Jau 1947. gadā darbs piedzīvoja savu debiju uz lielā ekrāna. Pagāja nieka 70 gadi, un del Toro paziņoja, ka veidos savu ekranizāciju, jo viss jaunais ir labi aizmirsts vecais, vai ne?

Brīdī, kad filmas galvenais, noslēpumainais varonis Stens Kārlails (Bredlijs Kūpers) izrunā savus pirmos teikumus filmā, pār viņa auru un stāvu virmo noslēpumainības plīvurs. Filmas pirmās ainas tiek pavadītas klusumā, bet ar kādu šaušalīgu notikumu – ir redzama pamesta māja, cilvēka līķis bedrē, kuru Stens aizdedzina, nosvilinot māju līdz pamatiem. Šī noslēpumainā, nezināmā vieta un notikumi turpmāko filmas gaitu pavadīs galveno varoni sērijveida atmiņu un murgu uzplaiksnījumos, parādot, ka daudz ir nepateikts.

Bēguļojot pavisam nejauši Stens nokļūst ceļojošā karnevāla trupā, kura ir dažādu kolorītu, interesantu, noslēpumainu personāžu pilna. Veicot mazus, parastus darbiņus, Stens saņem piedāvājumu palikt un nedaudz piepelnīties, jo darbīgas rokas vienmēr ir noderīgas. Turklāt šeit neviens neuzdod jautājumus par to, kas esi un no kurienes nāc. Pāris dolāri tiek nopelnīti, guļvieta, lai gan aukstumā, tiek piešķirta, un Stens sāk iepazīt šo amizanto, bet visnotaļ fascinējošo, krāsaino, viņam nezināmo pasauli.

Tuvāk iepazīstoties ar Zīnu (Tonija Kolete) un Pītu (Deivids Stretērns) Krumbeiniem, Stens atklāj “maģijas” trikus, psiholoģisko spēli ar cilvēku prātiem un to, ka cilvēka “nolasīšanas” pamatā ir meistarības, viltīguma un pedantiski atstrādātu triku kopums, jo cilvēki ir kā atvērtas grāmatas, ja proti “lasīt”. Ne velti Pīts filmā Stenam saka, ka “cilvēki izmisīgi vēlas, lai viņus ieraudzītu. Tie izmisīgi vēlas jums pateikt, kas viņi ir.“

Šī pasaule Stenu valdzina, bet, brienot tajā arvien dziļāk, tā ievelk psiholoģiskos tuneļos un lejupejošās spirālēs, kurās ir risks apmaldīties un nekad neiznākt laukā. Stāsta pirmā daļa tematiski ir ar gaišāku noskaņu, un kaut kur pat iezīmējas labsirdīga, sirsnīga sižeta līnija ar Stena un viņa iepazītās simpātijas, piemīlīgas Mollijas (Rūnija Mara) piedalīšanos. Tam palīdz arī atraktīvie notikumi, kas norisinās karnevālā, filmas ritms ir dzirkstošāks, un filma arī vizuāli ir gaisīgāka, izteikti spilgtāku krāsu pilnāka. Interesanti, ka viss karnevāla filmēšanas laukums un dekorācijas tika uzceltas no pašiem pamatiem un filmas komanda darbojās ļoti interesantos un neierastos apstākļos. Filmēšanas laukumu un dekorāciju idejām un noformējumam iedvesmu filmas veidotāji smēlās 20. gadsimta sākuma modernajā mākslā.

Filmas otrā puse sākas ar Stena un Mollijas uzstāšanos bagātu un elitāru cilvēku publikas priekšā, kur Stens un Mollija, izmantojot dažādas cilvēka nolasīšanas metodes un kodētu valodu savā starpā, viltīgā veidā pelna naudu. Tie ir domu lasīšanas šovi, kuros Stens ir kā gaišreģis, kā vidutājs starp reālo pasauli un viņpasauli. Filmas sižets atver pavisam citus apvāršņus un krāsas, kad kādas uzstāšanās laikā psiholoģe Lilita Ritere (Keita Blānšeta) iejaucas Stena uzstāšanās laikā, lai demonstratīvi atmaskotu manipulatīvo vīru. Stens neapjūk un, pielietojot visu savu meistarību un trikus, visu priekšā burtiski pazemo Lilitu, neizkāpjot no sava gaišreģa tēla.

Savaldzināta ar Stena manipulatīvajām spējām, slīpētā, gudrā Lilita piedāvās Stenam iesaistīties riskantā, bet izaicinošā, manipulatīvā spēlē apmaiņā pret psiholoģijas seansiem ar Stenu.

Filmai lēnām iekrītot hipnotiskā, lēni degošā sižeta progresijā, filma vēl izteiktāk pārtop par arvien klasiskāku, elegantāku film noir trilleri. “Murgu alejas” mākslinieciskais noformējums kļūst arvien drūmāks un tumšāks, ēnu valstībai un kamerai burtiski valdot pār varoņu sejām, acu skatieniem un dvēseles nostūriem. Filmas turpmākās darbības un notikumi praktiski vairs nenotiek dienas gaismā, bet arvien dziļākā un dziļākā nakts melnumā, varoņiem metaforiski pazūdot tumsas, baiļu, alkatības un pagātnes pārdzīvojumos.

Lai gan pāris gadus aktieris Leonardo Di Kaprio figurēja kā potenciālais galvenās lomas atveidotājs, Bredlijs Kūpers ir ellīgi lielisks šarmantā, bet reizē filmas antivaroņa Stena lomā. Kūpers darbojas filigrānā manierē, elegantās trajektorijās mainot sava tēla emocionālo, psiholoģisko stāvokli, dabu, ilustrējot tēla satriecošās augšupejas un sāpīgus kritienus līdz nožēlojamam stāvoklim.

Del Toro skarbais, sapņainais psiholoģiskais šausmu stāsts perfekti parāda Stena alkatību un vēlmi pēc atzinības, spoži izgaismo varoņa bērnības pārdzīvojumus, kuros mazs zēns joprojām alkst pēc tēva atzinības un mīlestības. Režisora vīzija un personāža rakstura pētījums par to, ka alkas pēc atzinības un panākumiem ir maskēšanās aiz niknuma pret pasauli, ir ļauns, bet reizē skaists psiholoģisks tēla portretējums, kas galu galā iemet varoni viņa paša radītā elles lokā.

Filmā ne tikai Bredlijs Kūpers lido un krīt, bet arī pārējais fantastiskais aktieru ansamblis – sākot ar Rūniju Maru, Keitu Blānšetu, kura skaisti spēlē ļoti tipisku, noslēpumainu, slīpētu noir filmu sievietes tēlu, beidzot ar Vilemu Defo, Ričardu Dženkinsu, jau pieminētos Toniju Koletti, Deividu Stretērnu un jau mūžīgo del Toro cīņubiedru Ronu Pērlmanu.

“Murgu aleja” ir lēna, pamatīga, izjusta filma, un, ja tā aizpeld pa īsto kino asins dzīslu skatītāja ķermenī, filmā ir tik daudz lietu, ko smelties un baudīt līdz mielēm. Iespējams varētu teikt, ka stāsta beigu izklāsts varētu likties nedaudz sasteigts, bet tā šaušalīgums, trauslums varoņa pēdējā spēka un emocionālā izsīkumā, ir krāšņs nobeigums vizuālajā un tematiskajā skaistumā par cilvēkiem, par briesmoņiem tajos, par nebeidzamo dzīves apli un par to, ka viss dzīvē ir līdzsvarā. Lai gan zemapziņā gaidīts, pēdējais kadrs ir… sāpes un šausmas.

Esmu priecīgs, ka šī filma eksistē. Viens no pagājušā gada kino skaistumiem.

Filmas vērtējums: 4.5/5

“Murgu aleja” joprojām skatāma Latvijas kinoteātros!