Režisora Roberta Egersa jaunākais garadarbs, filma “Ziemeļnieks” (“The Northman”) skatāma kā pamatīgs, skrupulozs kultūrvēsturisks pētījums. Tā neaprobežojas ar gremdēšanos nenobriedušā apsēstībā ar vikingu kultūru vai vāgneriskā tās apropriācijā. Egerss kopā ar islandiešu rakstnieku Sjonu radījis scenāriju, kas savā būtībā ietver vairāku skandināvu eposu esenci. Skatītājs nebūs kļūdījies, ja filmā pamanīs iekļautus arī Viljama Šekspīra lugu cienīgus elementus. Šekspīrs, pirms rakstījis “Hamletu”, iedvesmu guvis viduslaiku vēsturnieka Sakša Gramatiķa pētījuma “Dāņu vēsture” lapaspusēs, kurās minēts stāsts par 7. gadsimta dāņu provinces Jutlandes princi Amletu, kas zvērējis atriebt sava tēva nāvi. 

“Ziemeļnieka” autori stāsta darbību pārcēluši uz devītā un desmitā gadsimta robežas, pašreizējās Islandes, Ziemeļskotijas un Ukrainas teritorijām. Amleta tēlu iemiesojis aktieris Aleksandrs Skarsgārds, viņa māti, karalieni Gudrunu, attēlo Nikola Kidmena. Karaļa Aurvandila attēlojumam bija nepieciešams prātā paliekošs un skatītājam kaut daļēji simpatizējošs veidols, kas attaisnotu Amleta atriebes kāri un kino apmeklētāju ierautu stāstā, liktu just līdzi notiekošajam. Šai lomai sākotnēji pārsteidzošā aktiera izvēle Ītans Hoks nelika vilties, pateicoties savai bagātīgajai skatuves pieredzei tieši Šekspīra lugas “Hamlets” adaptācijās. Sadarbību ar Egersu pēc “The Witch” turpina Anja Teilore-Džoja, kas izvēlēta slāvu burves Olgas lomai.

Vienu no pirmajām režisora Egersa rokrakstam piemītošajām simboliski mistiskajām ainām “Ziemeļniekā”, Amleta iniciācijas rituālu, kā arī šo filmu kopumā precīzi iespējams raksturot vārdiem – kā driģenes saēdušies. Vilema Defo atveidotais jokdaris un pareģotājs Heimirs karalim un jaunajam vikingu princim sniedz dziru no driģenēm un ieelpo arī to dūmus. Šī auga nonākšana organismā lielās devās spēj izraisīt nemieru, delīriju un halucinācijas, kas galvenokārt izpaužas kā šķietams ķermeņa bezsvara, “lidojuma” stāvoklis, kas izspēlēts šajā ainā.

Iniciācijas rituāla kulminācijā redzam arī CGI specefektus, no kuriem savos iepriekšējos darbos režisors izvairījies. Tajos košā spīdumā ietvers Amleta dzimtas koks ar viņa senčiem katra zara galā. Jāatzīst, ka režisors šos efektus izmantojis galējas nepieciešamības vadīts, papildinot sava darba vizuālo tēlu, nevis pilnībā balstoties virtuāli ģenerētā realitātē. Filmēšanas komanda atdzīvinājusi senu pasauli ar skaistām ainavām, kurām pāri klājas brutalitāte, kas šķiet dabīga un organiski atbilst Amleta laika garam. Tā nav pasaule, kurā iespējams meditējot izlemt savu nākamo gājienu. Daudzpusīgās mākslinieces Bjorkas iemiesotais orākuls rokās tur vērpjamo vārpstiņu, atgādinot par Amleta liktens pavedienu. “It is not enough to be the man who never cries,” viņa nosaka, īsi pirms izgaist.

Iespējams, šos pašu rakstītos orākula vārdus bijis nepieciešams ņemt vērā arī filmas idejas autoriem, jo kritiku var veltīt minimālajam galvenā varoņa vai jebkura cita filmas tēla iekšējās pasaules attēlojumam. Tas varētu būt apzināts lēmums no autoru puses – ieskatu Amleta pasaules skatījumā parādot caur halucinācijām, kuras viņš sasniedz bezspēka un sāpju delīrijā. Esot šajā stadijā, viņš šķietami satiek Odinu, kā arī vienu no valkīrām. Šīs ainas un filma kopumā ir nenoliedzami vizuāli skaista, bet manāms režisora nepieradinātās dabas trūkums, kas bija klātesoša viņa iepriekšējos darbos. Par to, vai Roberts Egerss ir pārdevis sava darba dvēseli lielbudžeta studijai, atļaujot tai filmas galējās versijas rediģēšanu, lai spriež katrs skatītājs pats pēc kinoteātra apmeklējuma.

Filma “Ziemeļnieks” skatāma Latvijas kinoteātros!