Neviennozīmīgi uzņemtā “Trona mantojuma” režisora Džozefa Kosinska otrā filma ir pēc paša sacerēta stāsta un ar pašu Tomu Krūzu galvenajā lomā – gandrīz vai autorkino supergrāvējs! Kas gan varēja neizdoties? Vispirms jau jāsāk ar to, ka filmu ap šo brīdi visi, kas to vēlējās, jau būs redzējuši un viedoklis ir, līdz ar ko es maz pieskaršos sižeta un tā loģikas jautājumiem, – lai gan nenoliegšu, ka tur būtu par ko parunāt. Tā vietā mani interesē divi būtiski, konceptuāli jautājumi saistībā ar filmu.

Pirmais ir par filmas režisoru Kosinski un viņa jaunākā kaluma aroda brāļiem kopumā. Jo fakts ir tāds, ka Kosinskis, kuram šī ir tikai otrā filma (un otrā ar budžetu, kas lielāks par 100 milj. USD), studiju acīs acīmredzami izskatās pievilcīgi – neskatoties uz to, ka viņu pilnībā neinteresē aktieri un aktierspēle kā funkcijas! Absolūtie filmas plusi – vizuālā daļa – to tikai apstiprina, jo viss ir tik izslīpēts, aprēķināts un perfekts, ka nevilšus rodas sajūta, ka arī no aktieriem, kuri filmā pilda pārsvarā funkcionālu nozīmi (aizej tur, pasaki to, izdari to – pacel ieroci, šauj, lec, tupies utt.), Kosinskis labprāt atteiktos, ja varētu tos pilnvērtīgi aizvietot ar paklausīgiem CGI modeļiem. Kādēļ tā? Vai tās ir bailes no improvizācijas, bailes zaudēt 100% kontroli vai kas līdzīgs? Un kādēļ laikā, kad citi režisori sēž bez darba, Kosinskis un viņa vairāk pieredzējušie control freak draugi (Bejs, Zemekiss, Lūkass… viņi visi ienīst aktierus!) komandē milzu budžetus un ir studiju primārās izvēles?

Tie, protams, bija retoriski jautājumi. Daudz skaidrāka ir tēma par to, kādēļ liela daļa filmas jau iepriekš kaut kur ir redzēta – vizuāli, saturiski vai emocionāli. Kosinskis (1974. dzimšanas gads) ir tikai sākums, jo jebkurš autors, kurš ir dzimis 70. gados un vēlāk, caur asinīm no bērnības ir uzsūcis visu, sākot ar “Star Wars” un beidzot ar to, ko minēju prezentācijā pirms filmas #kinoblogeri seansa, tāpēc ir lieki viņus vainot par atkārtošanos. Un, manuprāt, tas pat nav par to, kāpēc viņi nevēlas apzināti veidot kaut ko jaunu, bet par to, ka viņi jau zemapziņā ļoti labi zina, KĀ vajag, jo galvā ir simtiem (ja ne tūkstošiem) atsauču par katru iespējamo fantastisko elementu. Līdzīgi kā es zinu, kā izskatās un skan plazmas ieroči, un protu ar tiem rīkoties. Visdrīzāk. 😉

Tādas, lūk, tēmas saistībā ar filmu – kura par spīti visam augstākminētajam mani lieliski izklaidēja un kurā galīgi nebiju tajā vīlies. Ko arī jums novēlu!