“Occupied City” (rež. Stīvs Makvīns)

Režisoru Stīvu Makvīnu (“Hunger”, “Shame”, “12 Years a Slave”) pēdējā laikā ir aizrāvusi Otrā pasaules kara tēma – vismaz tieši tai viņš ir pievērsies savos divos jaunākajos darbos. Kamēr vēsturiskā drāma “Blitz”, kas stāstīs par Londonu kara laikā, vēl top un gaida savu pirmizrādes dienu, tikko Kannu kinofestivālā Makvīns ir izrādījis otru projektu – četrarpus stundu garo dokumentālo filmu “Occupied City”, kas vēsta par ebreju likteņiem Amsterdamā nacistu okupācijas laikā. Filma ir balstīta uz Bjankas Stigteres grāmatas ”Atlas of an Occupied City, Amsterdam 1940–1945” – Stigtere, starp citu, ir arī Makvīna sieva, un abi jau ilgus gadus dzīvo viņas dzimtajā Amsterdamā.

Ja pēc apraksta jau var likties, ka varat iedomāties, kāda izskatās šī eposa cienīgā dokumentālā filma, visticamāk, kļūdāties – Makvīns šajās četrarpus stundās nav iekļāvis neviena kadra, neviena attēla no Otrā pasaules kara perioda. Filma sastāv tikai un vienīgi no ikdienas kadriem mūsdienu Amsterdamā, vēsturiskajiem faktiem tiekot pastāstītiem toņa ziņā nemainīgā aizkadra balsī, kas pieder Melānijai Hiamsai. 

Makvīns izstaigā cauri Amsterdamas ieliņām, piestājot pie vienas ēkas, tad pie nākamās, pieminot katra pieturpunkta konkrēto adresi un pastāstot, kas tajā notika vai tika nodarīts ebrejiem Otrā pasaules kara laikā un kāds bija tās iemītnieku vai darbinieku liktenis (visos gadījumos – paredzami drūms). Šeit arī neredzēsiet nevienu dokumentālajām filmām bieži vien raksturīgo “runājošo galvu” – viss tiek izstāstīts tikai ar COVID-19 pandēmijas augstākajā punktā un vēlāk filmētajiem kadriem un aizkadra balsi. Un tā vien uz priekšu četrarpus stundas – ar 15 minūšu garu starpbrīdi pa vidu. 

Sākotnēji ar lielu centību gribas paspēt uztvert un saslēgt kopā gan vizuāli sniegto informāciju, gan tekstā stāstīto, taču, tiekot piesauktiem arvien vairāk cilvēkiem un to likteņiem, tie visi pārvēršas traģiskā, prātam neaptveramu zvērību masā. Katram stūrim, katram stāvam daudzstāvu namā ir savi skumju stāsti, turklāt ir absolūti skaidrs, ka pat ar šo apjomu, kāds ir iekļauts filmā, ir pastāstīta vien niecīga daļiņa no visa. Filma arī necenšas šos stāstus savīt kādā vienotā stāstījumā – tā lēkā no viena gada uz citu, no vienas ģimenes pie nākamās, no vienas ielas uz nākamo pilsētas otrā galā. 

Par filmas garumu un to, vai tai tiešām ir bijis jābūt tik garai, jau ir bijis daudz diskusiju, taču Makvīna domu gājiens, šķiet, ir vienkāršs un kopumā filmas hronometrāžu attaisnojošs. Tā vienkārši “paņem” skatītāju uz šīs traģēdijas neizmērojamās masas, drusku pārdedzinot smadzenes, liekot domāt, ka tai nav ne gala, ne malas, atspoguļojot traģēdijas mērogus it kā atsevešinātā, bet beigu beigās apziņu pārmācošā veidā. 

Varbūt vienīgi, ja filma būtu maķenīt īsāka, vietām nerastos iespaids, ka Makvīns kādā brīdī sevi ir nedaudz radoši izžmiedzis – otrajā filmas pusē jo īpaši dažas no vizuālajām paralēlēm šķiet pārāk uzkritīši vienkāršas (kadri no ielu ballītes, kam uzreiz seko aina ar putnu vērotājiem pie dabas, vai arī senioru grupiņa, kuras vingrošana ir samontēta ar deju grupas iespaidīgajiem izgājieniem). Nedaudz arī mulsina iekļautie kadri ar pret pandēmijas ierobežojumiem notikušajiem protestiem – grūti saprast, vai Makvīns tos vienkārši ir atainojis tāpēc, ka tā ir bijusi neatņemama sastāvdaļa no tā brīža ikdienas, vai arī viņš kaut kādā mērā piekrīt protestētājiem, kas ierobežojumus uztvēra kā totalitārisma atdzimšanu. 

Visiem ar Makvīna izvēlēto pieeju nebūs pa ceļam, un nav arī tā, ka filma pastāstītu kaut ko unikālu vai pamatā iepriekš nezināmu (par nacistu zvērībām esam dzirdējuši vairāk nekā daudz). Bet pacietīgākajiem skatītājiem, kas ir gatavi nedaudz citādam vēsturiski dokumentālajam kino, “Occupied City” būs interesants izaicinājums – nogurdinšs, nomācošs un neērts, bet tieši tāds tas arī ir domāts.

“Youth (Spring)” (rež. Vans Bins)

Kannu kinofestivāla galvenajā konkursa programmā startējošā dokumentālā filma “Youth (Spring)” izrāda pienācīgu sāncensību Makvīna darbam garuma ziņā – Vana Bina režisētais stāsts par jauniešiem, kas no tālām Ķīnas pilsētām ierodas Žili pilsētā, kur iespējams atrast darbu kādā no neskaitāmajām apģērbu rūpnīcām, sasniedz vairāk nekā pieklājīgo trīsarpus stundu garumu. Filmas 212 minūtes tiek veltītas šo jauniešu ikdienas dzīves atspoguļojumam – mēs līdz ar filmas veidotājiem paviesojamies vairākās ražotnēs, sastopam daudzus strādniekus un pieredzam gan mīlnieku kašķus, gan savstarpēju izjokošanu, gan darba, kam neredz ne gala, ne malas, dunoņu, gan izmisīgos centienus sarunāt augstāku atalgojumu ar priekšniekiem. 

Bins un viņa kamera tikai vēro notiekošo – filma tikai ar uzrakstiem uz ekrāna ik pa brīdim iepazīstina ar kādu no jauniešiem, ar kuru kopā pavadīsim kopā nedaudz ilgāk laika, bet citādi tā tikai un vienīgi seko līdzi viņu ikdienas gaitām, sarunām un nedienām. Ar titriem uz ekrāna mums tiek arī pavēstīts par vietas maiņu, ik pēc laika mums pārlecot uz citu ražotni – no kurām daudzas ironiskā kārtā atrodas uz Laimes ielas (“Happiness Road”), kas kinozālē izraisīja skaļus smieklu iespurdzienus. 

Uzraksti par vietas maiņu ir nepieciešami, jo visas apģērbu rūpnīcas izskatās pilnīgi vienādas – nolaistas, pārbāztas, nemitīgā netīrībā, ko rada neskaitāmie apģērbu atgriezumi un vienkārši uz grīdas, ielām un jebkur citur, kur pagadās, nomestajiem atkritumiem. Interesanti arī, ka filma tika uzņema piecu gadu laikā (no 2014. līdz 2019. gadam), ko nemaz nebūtu bijis iespējams uzminēt, jo apkārtējā vide un dzīves apstākļi nemainās necik. 

Līdzīgi kā Makvīna “Occupied City”, arī “Youth (Spring)” skatītājus pārņem ar brutālu masu, iepazīstinot mūs ar neskaitāmiem varoņiem, ļaujot ieskatīties visdažādākajās dzīves situācijās (viens no filmas pirmajiem konfliktiem ir kādas meitenes mātes, priekšnieka un tēva diskusija par to, vai viņa var atrauties no darbiem uz divām dienām, lai veiktu abortu). Citur viens ar otru koķetē potenciālie mīlnieki, citi rēķina, kurš ir visveiklākais šuvējs, citi savukārt cierē, kurā no ražotnēm priekšnieks ir ar mieru maksāt vairāk vai kur jāstrādā ar rokām tīkamākiem audumiem. 

Pēc filmas atmiņā visvairāk paliekošais ir ne tikai zaļganbrūni dzeltenais sienu tonis, kurš pārliecinoši dominē teju visās darbības vietās, bet gan filmas skaņu celiņš – kas šajā gadījumā ir šķietami necilvēcīgi skaļi rūcošās šujmašīnas. To troksnis izsit no smadzenēm jebkuru citu domu, un tu pieķer sevi pie domas par to, kā gan šo ražotņu darbinieki vispār vēl ir spējīgi paralēli šim blarkšķim brīvi sarunāties un jokot. 

Filma pārlieku neaizraujas ar moralizēšanu, jo tas, ka darba apstākļi un priekšniecības attieksme pret darbiniekiem nav pieņemami, ir skaidrs tāpat vien. Tā, protams, aicina skatītājus aizdomāties par to, no kurienes būs nācis tavs nākamais apģērba gabals un kas to ir taisījis. Taču tas nav sociālās kampaņas tipa trauksmes kliedziens vai žēlabas trīsarpus stundu garumā – dažās ainās filmas varoņi paši domā par savām štātēm un pasūta mantas internetā, kas noteikti būs tapušas citās tamlīdzīgās ražotnēs. 

“Youth (Spring)” noslēdzas ar informāciju, ka Žili šādu ražotņu esot ap 18 tūkstošiem, turklāt lielākā daļa no tām strādā vietējam Ķīnas tirgum, tikai daļu no saražotajiem apģērbiem eksportējot. Bina filma līdz ar to ir vien neliels ieskats absurdi milzīgā industrijā, tāpēc trīsarpus stundu garums uz šāda mēroga fona patiesībā nobāl.