Tas ir tikai likumsakarīgi – pēdējos desmit (un vēl cik nākamos!) gadus pavadījis giant fucking robots gūstā, Maikls Bejs uzkrāja tādu dusmu, radošas frustrācijas un tīra neprāta devu, ka tā vienkārši nevarēja neizlauzties ārā. Rezultējošā radošā eksplozija izrādījās kā caureja pēc labas meksikāņu maltītes – asa, nevaldāma un negaidīta! Citiem vārdiem sakot, “Pain & Gain”!
Homecoming – Maikls Bejs atgriežas pie tā, ar ko sāka, un tas ir R-rated kino, kurš norisinās Maijami (“Bad Boys”, anyone?). Uzkrājis bagātu radošo pieredzi un naktīs slepenībā skatījies brāļus Koenus un Gaja Ričija agrīnos darbus, Bejs beidzot ir gatavs pierādīt, ka nav tikai popkornkino režisors… jo tādēļ vēl zīmīgāk, ka viņa “smalkais un personīgais sapņu projekts” izrādījās par pārkačātiem kultūristiem-imbecīļiem, satur kokaīna kalnus un silikona daiļavas ekvivalentās devās, bet stilistiski ir “Bad Boys” un Victoria’s Secret reklāmas rullīšu ārlaulības bērns – lai gan, ja tā padomā, tieši tādiem arī ir jābūt sapņu projektiem!
Visā nopietnībā (ja šis termins te vispār iederas), šis noteikti nav Beja mēģinājums izveidot filmu “ar domu”, bet gan drīzāk (pseido)mistērija – vai tiešām šī ir domāta filma “ar domu”, vai arī tas viss ir grandiozs Beja piedūriens par mums un mūsu (un vispār kino skatītāju) ekspektācijām? Par labu otrajam kalpo filmas stilistika, kā arī daļa aktieru (piem. Mekijs un īpaši Džonsons), kuri noteikti ir in on a joke. Par labu pirmajam kalpo tikai mūsu ilūzijas, kā arī otra daļa aktieru (piem. Hariss), kura izspēlē visu šo vājprātu ar absolūti cietām sejām. Bet varbūt arī tā ir daļa no Plāna?
Un pat neskatoties uz to, ka filmas stils pārāk bieži aizklāj tās saturu, tā ir nedaudz par garu (mūsdienu kino nelaime), brīžiem vizuāli nogurdinoša un varbūt ne sevišķi gudra, tā vienalga ir fantastiski izklaidējoša, smieklīga, slima un tajā ir uz šo brīdi labākā Dveina Džonsona loma. Iepriekš šādi sagāja uz īso tikai Kevins Smits (ar “Red State”) un, jej bogu, es gribētu no Beja vairāk šādu filmu, kā Transformerus, any day.
